Kristietība
Vikipēdijas raksts
Kristietība ir monoteiska reliģija, kas balstās uz Jēzus Kristus dzīvi un mācību, kāda tā aprakstīta Jaunajā Derībā. Kristietība uzskata, ka Jēzus ir ebreju Mesija, kā pravietots Vecajā Derībā. Kristietībā ietilpst daudzas reliģiskās tradīcijas, kas dažādās kultūrās atšķiras un ir sadalījusies tūkstošos ticību un sektu. Tās trīs lielākie novirzieni ir katolicisms, pareizticība un protestantisms. Tā ir pasaulē lielākā reliģija ar vairāk nekā diviem miljardiem sekotāju.
Kristietības izcelsme saistīta ar jūdaismu, ar kuru tai ir kopīga daļa svēto rakstu, kā arī agrīnā vēsture.
Kristietība, kā Jūdaisms vai jebkura cita reliģija vai vērtību sistēma, ieskaitot, piemēram, demokrātiju, komunismu utt., ir gan dzīves, gan domāšanas, gan arī rīcības veids sabiedrībai, tās atsevišķām grupām un indivīdiem. Kristietība aizsākās no kādas ebreju sektas ticējumiem. Taču atšķirībā no Jūdaisma, kristietības centrālais tēls nav pats Dievs (Jahve), bet gan Jēzus Kristus – Dieva dēls un tā iemiesojums. Tāpat Kristietības pamatā ir nevis Dieva atklāsme cilvēkiem (praviešiem) kā Jūdaismā, bet gan sekošana Jēzus piemēram – viņa rīcībai, uzvedības normām, attieksmei pret lietām un cilvēkiem. Lai gan neticīgajiem šīs atšķirības varētu nelikties nozīmīgas, Jūdaisma sludinātājiem un teorētiķiem tās šķita krasā pretrunā ar konsekvento monoteismu un tādēļ kļuva par vienu no galvenajiem iemesliem, kādēļ Kristietība kļuva par patstāvīgu reliģiju.
Kristietību, precīzāk Kristietības rietumu (katoļu) variantu var uzskatīt par vienu no galvenajiem Rietumu Romas atjaunošanās faktoriem pēc Senās Romas impērijas sabrukuma. It īpaši, ja runājam par klasiskās kultūras saglabāšanu un atjaunošanu. Tā, bijušās Romas impērijas teritorijā iebrukušie barbari parasti apmetās tur uz pastāvīgu dzīvi, sāka apstrādāt zemi un iekopt savu saimniecību. Pie viņiem drīz vien ieradās kristiešu misionāri un barbaru kopienas viena pēc otras pakāpeniski tika pievērstas kristīgai ticībai. Līdz ar ticību viņi pārņēma latīņu valodu un daudzviet, it īpaši Francijā un Spānijā viņu „oriģinālā” valoda pilnībā izzuda. Līdz ar to Senās Romas valoda kļuva par liturģijas un literāro valodu, kā arī mācību valodu skolās, kuras ar katoļu baznīcas un to pašu misionāru iniciatīvu arī drīz vien sāka veidoties barbaru apmešanās vietās. Tā, kristietība lielā mērā samierināja Seno Romu ar barbariem, nodrošināja tās kultūras un tradīciju pārnesi uz jauno Eiropas kultūru, kā arī kalpoja par visas vēlākās Eiropas civilizācijas idejisko, ētisko pamatu, par neapstrīdamu tās morāles un uzvedības normu avotu.
Kristiešu rakstos vārds "kristieši" (grieķu val. χριστιανους no grieķu Χριστός 'Kristus') pirmoreiz parādās Apustuļu darbos 11:26.
|
|
Šis raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
