Spānija
Vikipēdijas raksts
Spānijas Karaliste jeb Spānija (spāņu un galisiešu valodā: Reino de España vai España; kataloņu: Regne d'Espanya; basku: Espainiako Erresuma) ir valsts Eiropas dienvidrietumos, Ibērijas pussalā. Tā robežojas ar Portugāli rietumos, Franciju un Andoru ziemeļaustrumos, Gibraltāru - dienvidrietumos. Ziemeļos to apskalo Atlantijas okeāns (Biskajas līcis), dienvidos un austrumos - Vidusjūra.
|
|||||
 |
|||||
| Valsts valodas | spāņu valoda, dažos reģionos papildus arī kataloņu valoda, galisiešu valoda, basku valoda un oksitāniešu valodas araniešu dialekts | ||||
| Galvaspilsēta | Madride | ||||
| Lielākās pilsētas | Madride Barselona Valensija |
||||
| Monarhs | Huans Karloss I | ||||
| Premjerministrs | Hosē Luiss Rodrigess Sapatero | ||||
| Platība - Kopā - % ūdens |
504 782 km² 1,04% |
||||
| Iedzīvotāju skaits - Kopā (2003) - blīvums |
42 717 064 85/km² |
||||
| Apvienošanās | 1516.gadā | ||||
| Valūta | eiro/eira | ||||
| Laika zona | UTC +1 | ||||
| Valsts himna | La Marcha Real | ||||
| Interneta domēns | .ES | ||||
| Starptautiskais tālsarunu kods | +34 | ||||
Satura rādītājs |
[izmainīt šo sadaļu] Administratīvais iedalījums
Spānija sastāv no 17 autonomiem apgabaliem un 2 autonomām pilsētām. Autonomie apgabali, savukārt, dalās provincēs. Spānijā ir 50 provinces.
[izmainīt šo sadaļu] Autonomie apgabali
- Andalūzija (Andalucía)
- Aragona (Aragón)
- Astūrija (astūriski: Principáu d'Asturies, spāniski : Principado de Asturias)
- Balearu salas (kataloniski: Illes Balears / spāniski : Islas Baleares)
- Basku zeme (Euskadi basku valodā/País Vasco spāniski)
- Kanāriju salas (Islas Canarias)
- Kantabrija (Cantabria)
- Kastīlija-Lamanča (Castilla-La Mancha)
- Kastīlija-Leona (Castilla y León)
- Katalonija (Catalunya kataloniski/Cataluña spāniski/ Catalunha araniski)
- Estremadura (Extremadura)
- Galīsija (Galicia vai Galiza galisiski)
- Larjoha (La Rioja)
- Madride (Madrid)
- Mursija (Murcia)
- Navarra (Nafarroa basku valodā/Navarra spāniski)
- Valensija (Comunitat Valenciana kataloņu valodas valensiešu dialektā/Comunidad Valenciana kā oficiālais nosaukums spāniski).
[izmainīt šo sadaļu] Spānijas vēsture
Kopš seniem laikiem Ibērijas pussalu apdzīvoja ciltis, no kuru apzīmējuma - ibērieši, arī cēlies pussalas nosaukums. Romieši pussalu iekaroja Otrā Pūniešu kara laikā - 2. gs. p.m.ē. Pēc Romas impērijas sabrukuma, Ibērijas pussalā apmetās goti (vizigoti). Taču 8.gs. laikā, izmantojot gotu savstarpējos ķīviņus, pussalu iekaroja musulmaņi (mori), iekļaujot to Umajādu impērijas sastāvā. Taču arī šī impērija drīz sadalījās vairākos kalifātos. Arī Ibērijas pussalā izveidojās atsevišķs Kordovas kalifāts.
Kristieši 11.-12. gadsimta laikā Ibērijas pussalas ziemeļu daļā, kuru nekontrolēja Kordovas kalifāts, centās nostiprināt nelielas hercogistes. Tās bija Leona (Leon), Navarra, Aragona un Kastīlija. Vēlāk tās apvienojās divās karalistēs – Leona apvienojās ar Kastīliju, bet Aragona izveidoja savienību ar Barselonu (Kataloniju). Cīņai ar musulmaņiem tika izveidoti arī vairāki bruņinieku ordeņi.
Savukārt dažādu musulmaņu frakciju starpā pastiprinājās ķīviņi. Lielas nesaskaņas radās arī starp berberu un arābu etniskajām grupām. Rezultātā Kordovas kalifāts sašķēlās daudzos nelielos emirātos. Zaudējuši vienotību musulmaņi 1212. gadā cieta smagu sakāvi pie Tolosas Kastīlijā, bet 1236. gadā tie krustnešiem zaudēja arī Kordovu. Tālāk Spānijas un Portugāles pilsētas krita krustnešu rokās viena pēc otras, 13. gs. beigās un 14. gs. sākumā musulmaņi tika padzīti arī no Balearu salām, Sicīlijas un Sardīnijas. Ilgākas bija cīņas pēdējā musulmaņu placdarmā – Granādā, Spānijas dienvidos. Tai pilnībā izdevās atbrīvoties no musulmaņiem tikai 15. gs. beigās.
No musulmaņiem atbrīvojās arī Portugāle. Šeit izveidojās Portugāles karaliste, kur drīz vien sākās strauja ekonomiskā un kultūras attīstība. Portugāles karalis Dinizs („lauksaimniecības karalis“), veicināja zemkopību, nodibināja pirmo Portugāles universitāti, sāka veidot jūras floti, bet 1294. gadā viņš parakstīja tirdzniecības līgumu ar Angliju. Tas bija pirmais solis Portugāles kā jūras un koloniālas impērijas attīstībā.
Gan Spānija, gam Portugāle veidojās kā feodālas valstis. Taču Spānijā centralizētas karaļa varas loma izpaudās daudz spilgtāk, nekā tas bija pārējā Eiropā. Daudz neiecietīgāka pret citām ticībām bija arī Spānijas baznīca. Inkvizīcija Spānijā izcēlās ar īpašu nežēlību. Ja sākotnēji ar tās palīdzību tika apkarotas islāma ticības paliekas, tad drīz vien tā vērsās arī pret jūdaismu un ebrejiem, bet vēlāk arī pret protestantismu.
Taču Eiropai kopumā Ibērijas pussalas un Vidusjūras salu attīrīšana mo musulmaņiem ilgtermiņa aspektā bija nozīmīgs pagrieziena punkts. Tā bija svarīga lai nodrošinātu netraucētu kuģošanu no Vidusjūras Atlantijas okeānā un otrādi. Līdz ar to Eiropas Atlantijas piekrastes valstis, izmantojot Gibraltāra jūras šaurumu, varēja attīstīt aktīvu tirdzniecību ar Vidusjūras reģionu, ko tās arī nekavējās izmantot. Tas ielika pamatus vēlākai Eiropas tirdzniecības savienību veidošanai un Eiropas ekonomiskajam uzplaukumam. Musulmaņi no Ibērijas tika atspiesti uz Ziemeļāfrikas piekrasti, taču tas nekavēja arī šo reģionu drīz vien iesaistīties kopējās Eiropas tirdzniecības saitēs.
Taču arī musulmaņu varas laiks Ibērijā nav vērtējams tikai negatīvā nozīmē. Abašīdu kalifāta laikā tika izveidotas lielākās un plaukstošākās pilsētas Eiropā – Kordova un Seviļa Spānijā, Palermo Sicīlijā. Kordova, tāpat arī Palermo, vēl fēniķiešu un Kartāgas laikos bija kļuvusi par ievērojumu saimniecisku centru. Dēļ savas nozīmes musulmaņi Kordovu 756.g. izvēlējās par savu galvaspilsētu. Nākamo apmēram 250 gadu laikā šī pilsēta kļuva par vienu no nozīmīgākajiem pasaules tirdzniecības un intelektuālajiem centriem, konkurējot pat ar Damasku un Bagdādi. Sākoties musulmaņu kalifāta deintegrācijai, Kordovas saimnieciskā nozīme mazinājās. Taču tā vēl joprojām palika par ievērojamu intelektuālo centru, kur augstā līmenī bija attīstīta filozofija, teoloģija, jurisprudence, medicīna un matemātika.
Arī Seviļa moru valdīšanas laikā uzplauka un izveidojās par ievērojamu kultūras centru un kā tāda piesaistīja pasaules uzmanību sākot no 8.gs. sākuma līdz pat 13.gs. vidum, kad to 1248.g. iekaroja Kastīlijas karalis Ferdinands III. Taču tas nenozīmēja Seviļas pagrimumu. Jaunu „zelta“ laikmetu Seviļa piedzīvoja sākot ar Spānijas tirdzniecības sākumu ar Amerikas kontinentu 15.gs. beigās, kad tā izveidojās par bagātu tirdzniecības pilsētu. Tas veicināja arī kultūras attīstību un vēlākos gadsimtos Seviļa tika atzīta par svarīgāko Spānijas kultūras centru. Arī mūsdienās šo pilsētu arhirektūrā ik uz soļa jūtama to kādreizējā pārticība, daudzviet sastopami austrumu elementi, kas tām piedod īpašu noskaņu. Salīdzinājumam atzīmēsim, ka citur Eiropā pilsētas līdz pat 12. gadsimtam attīstījās ļoti lēni.
[izmainīt šo sadaļu] Spānijas monarhi
Hābsburgi:
- Karloss I 1516-56
- Felipe II 1556-98
- Felipe III 1598-1621
- Felipe IV 1621-65
- Karloss II 1665-1700
Burboni:
- Filips V 1700-46
- Fernando VI 1746-59
- Karloss III 1759-88
- Karloss IV 1788-1808
- Fernando VII 1808, gāzts no troņa
Bonaparti:
- Žozefs I Napoleons 1808-13
Burboni:
- Fernando VII 1813-33, atguva troni
- Isabela II 1833-68
pagaidu valdība 1868-70
Savojieši:
- Amadeo I 1870-73
Pirmā republika 1873-74
Burboni
- Alfonso XII 1874-86
- Alfonso XIII 1886-1931
- Huans Karloss I 1975-mūsdienas
[izmainīt šo sadaļu] Skat. arī
| Eiropas valstis |
|---|
| Albānija | Andora | Apvienotā Karaliste | Austrija | Baltkrievija | Beļģija | Bosnija un Hercegovina | Bulgārija | Čehija | Dānija | Francija | Grieķija | Horvātija | Igaunija | Islande | Īrija | Itālija | Krievija | Latvija | Lietuva | Lihtenšteina | Luksemburga | Malta | Melnkalne | Moldova | Monako | Nīderlande | Norvēģija | Polija | Portugāle | Republika Maķedonija | Rumānija | Sanmarīno | Serbija | Slovākija | Slovēnija | Somija | Spānija | Šveice | Turcija | Ukraina | Ungārija | Vācija | Vatikāns | Zviedrija |
| Teritorijas: Farēru salas | Gibraltārs | Gērnsija | Menas sala | Džersija |
|
|
 |
|---|---|
|
Apvienotā Karaliste | Austrija | Beļģija | Čehija | Dānija | Francija | Grieķija | Igaunija | Īrija | Itālija | Kipra | Latvija | Lietuva | Luksemburga | Malta | Nīderlande | Polija | Portugāle | Slovākija | Slovēnija | Somija | Spānija | Ungārija | Vācija | Zviedrija |
|
| Ziemeļatlantijas līguma organizācija (NATO) |  |
|---|---|
| Apvienotā Karaliste | ASV | Beļģija | Bulgārija | Čehija | Dānija | Francija | Grieķija | Igaunija | Islande | Itālija | Kanāda | Latvija | Lietuva | Luksemburga | Nīderlande | Norvēģija | Polija | Portugāle | Rumānija | Slovākija | Slovēnija | Spānija | Turcija | Ungārija | Vācija | |
