Ultravioletais starojums

Vikipēdijas raksts

Ultravioletais starojums ir elektromagnētiskie viļņi ar viļņa garumu, kas ir mazāks nekā redzamajai gaismai, bet garāks nekā rentgenstariem. Pēc viļņu garuma UV starus iedala tuvajos (380 - 200 nm) un tālajos (200 - 10 nm), jeb vakuuma UV staros, jo tos absorbē gaiss. Fotomateriāli (fotofilma) un fotodiodes ir jutīgi pret UV starojumu. Ultravioleto starojumu izstaro saule, taču lielākā daļa no tā līdz zemes virsmai nenonāk, tapēc, kā to absorbē atmosfēra. Absorbija atmosfērā palielinās, samazinoties viļņa garumam. Ultravioleto starojumu var iegūt arī dzīvsudraba gāzizlādes spuldzēs.