Infrasarkanais starojums

Vikipēdijas raksts

Infrasarkanais starojums ir elektromagnētiskie viļņi ar viļņa garumu 700 nm līdz 1 mm (pēc citiem datiem 800 nm līdz 0,35 mm). Viļņa garums ir lielāks nekā redzamajai gaismai, bet mazāks nekā radioviļņiem (mikroviļņi).

Infrasarkano starojumu sauc arī par siltumstariem, jo ķermeņi istabas temperatūrā izstaro enerģiju ar šādu viļņu garumu. Visi sakarsēti ķermeņi izstaro nepārtrauktu infrasarkano spektru. Palielinoties temperatūrai palielinās kopējā intensitāte un spektrā parādās augstākas frekvences komponenti (pie ~700°C ķermeņi sāk izstarot redzamo gaismu).

Pēc viļņa garuma infrasarkano starojumu iedala tuvajā (0,7-1,4 um), vidējā (1,4-15 um) un tālajā (15-1000 um). Tuvo infrasarkano starojumu lieto komunikācijām , optiskajās šķiedrās, jo šādiem viļņu garumiem ir vismazākā absorbcija. CCD matricas arī ir jutīgas pret šiem viļņu garumiem. Lielākā daļa siltu ķermeņu starojuma ir vidējais infrasarkanais starojums. Tālā infrasarkanā starojuma tālāko galu dažreiz nodala atsevišķi kā terahercu radiāciju (frekvences ir mērāmas terahercos).