Jasirs Arafats

Vikipēdijas raksts

Jasirs Arafats 1999.gadā

Jasirs Arafats (ياسر عرفات‎, Yasser Arafat), īstajā vārdā Mohameds Abdelraūfs Arafats al-Kudva al-Huseini (محمد عبد الرؤوف القدوة الحسيني, Mohammed Abdel-Raouf Arafat al-Qudwa al-Husseini) (dzimis 1929. gada 4. vai 24. augustā Kairā, miris 2004. gada 11. novembrī Francijā) bija Palestīnas Atbrīvošanas Organizācijas dibinātājs un vadītājs, Palestīniešu autonomijas prezidents, un 1994. gada Nobela miera prēmijas laureāts.

Arafats visas savas politiskās karjeras garumā ir pretrunīgi vērtēts. Viņa atbalstītāji uzskata Araftu par varonīgu brīvības cīnītāju, kas simbolizē palestīniešu nacionālos centienus. Arafata oponenti apraksta viņu kā teroristu, kas atbalsta vardarbību. Daļa palestīniešu viņu apsūdz politiskā korupcijā, un kā vāju līderi, kas pārlieku piekāpies Izraēlai 1993. gadā parakstītajā Oslo līgumā, ar kuru palestīnieši atzina Izrēlas tiesības uz pastāvēšanu un tika izveidota autonoma Palestīnas pašpārvalde, par kuras prezidentu kļuva Arafats.

[izmainīt šo sadaļu] Īsa biogrāfija

Oficiāli dokumenti vēsta, ka Arafats dzimis Kairā audumu tirgotāja ģimenē, tomēr pats viņš apgalvoja, ka dzimis Jeruzalemē.

Arafats studēja Kairas universitātē, kur esot diskutējis ar ebrejiem un iepazinis Hercla darbus. Ap 1946. gadu kļuva par pārliecinātu palestīniešu nacionālistu. No 1952. līdz 1956. gadam vadīja paramilitāro Palestīniešu Studentu savienību un darbojās organizācijā Brāļi musulmaņi.

1959. gadā Jasirs Arafats kopā ar domubiedriem Kuveitā nodibināja organizāciju Fatah, kura kļuva par Palestīnas Atbrīvošanās organizācijas (PAO) galveno spēku.

1968. gadā Jasira Arafata un Fatah kaujinieku galvenā bāze bija Jordānijas pilsēta Karameha (Karameh). Tajā pašā gadā Izraēlas karaspēks mēģināja pilsētu ieņemt, tomēr tam nācās atkāpties. Tas ārkārtīgi pacēla Arafata autoritāti palestīniešu acīs un 1969. gadā Jasirs Arafats nomainīja Ahmadu Šukeiri PAO vadītāja amatā.

Pēc Melnā septembra notikumiem Arafats līdz ar palestīniešiem pērcēlās uz Libānu, kur aktīvi piedalījās Libānas Pilsoņu kara notikumos.

1982. gadā Arafats bija spiests pamest Libānu un līdz 1993. gadam uzturējās Tunisijā, no kurienes vadīja PAO darbību. 1988. gadā PAO deklarēja neatkarīgu Palestīnas valsti.

Pēc Oslo līguma parakstīšanas 1993. gadā Arafats atgriezās Palestīnā kā pašvaldības vadītājs, bet 1996. gadā vēlēšanās viņu ievēlēja par Palestīnas pašpārvaldes prezidentu.