Ebreji
Vikipēdijas raksts
Ebreji mūsdienās tiek uzskatīti ne tik daudz kā etniska identitāte, bet kā no izraēļiem cēlušies jūdaisma piekritēji.
Satura rādītājs |
[izmainīt šo sadaļu] Ebreju izcelsme
Semītu izcelsmes klejojošu lopkopju cilti – ebrejus vai senebrejus (Hebrews), kas ieradušies Kanānā (mūsdienu Palestīnā) no Mezopotāmijas vai Sinajas pussalas (par to zinātnieki vēl diskutē) apmēram 2. gadu tūkstoša p.m.ē. sākumā, tiek uzskatīti par mūsdienu Izraēlas pamatnāciju. Daži vēsturnieki uzskata, ka senebreji, pirms to ierašanās Kanānā, bijuši viena no klejotāju ciltīm – aramiešiem, amorītiem vai hetiem, vai kāds no to atzariem. Citi uzskata, ka vārdam ebreji vispār nav etniska nozīme – tā saukušās visas Vidējo Austrumu nomadu ciltis. Par to it kā liecina arī šī termina (ebreji) etimoloģiskā nozīme – tie, kas klejo no vietas uz vietu, jeb nomadi.
Ebreji Bībeles aprakstos, pēc to apmešanās Kanānā, attēloti kā pastorāla kopiena, kas sastāvēja no vairākām radniecīgām ciltīm. Tās cīnījušās savā starpā un arī ar citām kaimiņu ciltīm par ganībām un ūdens avotiem. Tie nebija maznozīmīgi sadzīviski strīdi, jo viens no Šumeras Akadas valsts sabrukuma un juku laika Tuvajos Austrumos iemesliem bija vairākus gadsimtus ilgstošs sausums. Tādēļ cīņas tiešām bija par izdzīvošanu. Tas, jādomā, bijis viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ daļa ebreju, saskaņā ar Bībeles leģendām – Jēkaba dzimta, apmēram 17. gadsimta p.m.ē. sākumā, bet pēc citiem vērtējumiem – minētā gadsimta vidū, devusies uz Ēģipti, acīmredzot citu, brīvāku zemju un labāku dzīves apstākļu meklējumos.
[izmainīt šo sadaļu] Ēģiptes gūsts
Iespējams, tam bijuši arī citi iemesli. Šis laiks attiecas uz Ēģiptes vidējās valsts periodu, kad Ēģipte bija stipri novājināta iekšējo pretrunu, kā arī tā paša sausuma perioda dēļ. Ebreji, dodoties uz Ēģipti, jādomā, izmantoja arī hiksus kā sabiedrotos. Pateicoties šai koalīcijai, hiksu kundzības laikā arī ebrejiem Ēģiptē dažkārt izdevās ieņemt augstus valsts amatus. Tā Vecajā Derībā minēts, ka Jēkaba dēls Josifs (Jozefs, Jāzeps) Ēģiptes faraona galmā ieņēmis vienu no augstākajiem amatiem. Tiesa, tam pagaidām nav izdevies atrast apstiprinājumu pašos Ēģiptes avotos.
Kad ēģiptieši hiksus padzina, viņu sabiedrotie ebreji tika pakļauti verdzībai, jo ēģiptieši viņus pamatoti uzskatīja par ienaidniekiem. Ap 1020. g. p.m.ē. „likumu tēvs” Mozus panācis ebreju atbrīvošanu. Kļuvuši brīvi, ebreji caur Sinajas pussalu nonāca Kanānā, kuru viņi jau bija pametuši pirms apmēram 400 gadiem. Viņi mēģināja izspiest no auglīgās un vilinošās Kanānas tās iedzīvotājus – kanāniešus, bet tie viņus sākumā smagi sakāva. Tomēr ebreji neatlaidās. Rūgtā sakāve piespieda klejojošās ebreju ciltis sākt apvienošanos. Pēc vairāku cilšu apvienošanās ebrejiem ar viltu izdevās ieņemt senāko Tuvo Austrumu pilsētu – Jēriku. Ebreji šo pilsētu nopostīja, bet tās kanāniešu iedzīvotājus nogalināja vai pakļāva verdzībai.
[izmainīt šo sadaļu] Senās ebreju valsts izveidošanās
Jērika atradās auglīgajā Jordānas upes ielejā. Tādēļ tā bija gards kumoss. Tomēr no drošības viedokļa ar to bija par maz. Tādēļ lai nostiprinātos ebreji sāka paplašināt iekarotās teritorijas ar mērķi pārņemt visu Palestīnu. Lai to panāktu ap 12 radniecīgas ebreju ciltis izveidoja konfederāciju, apvienojoties zem viena nosaukuma - izraēļi. Izraēļi pilnībā sakāva un pakļāva sev kanāniešus ap 1125. g. p.m.ē. Visilgāk, vairākus gadsimtus, viņiem pretojās Jeruzalemes pilsēta, kura bija labi nocietināta un bija izvietojusies pauguru virsotnēs ar stāvām nogāzēm, tādēļ no tā laika militārā viedokļa tā bija grūti ieņemama.
No vēstures avotiem var spriest, ka ebreji kultūras attīstības ziņā tajā laikā stāvēja uz daudz zemāka pakāpiena nekā kanānieši. No pēdējiem senebreji pārņēma gan rakstību, gan celtniecības prasmi, lai gan nekad arī turpmākajā senajā vēsturē viņi nesasniedza to pilsētu dzīves līmeni, kāds pirms tam bijis kanāniešiem. Pat Jeruzaleme, nonākusi ebreju rokās, spriežot pēc senajiem aprakstiem, vēl ilgi bijusi neievērojama, visai nevīžīga pilsēta, nemaz nerunājot par Mīnojas pilsētu un piļu spožumu vairākus gadsimtus pirms tam. Tomēr ne tas šajā vēstures laika posmā bija svarīgākais. Daudz lielāka nozīme ir tam, ko ebreji, nonākuši Palestīnā, veica nākamības labā. Bet lai nonāktu līdz šim veikumam ebrejiem nācās vēl krietni papūlēties, lai sevi pieteiktu kā tautu, valsti un kultūru.
Tā, Palestīnas dienvidu daļu joprojām turpināja kontrolēt jau pieminētie filistieši, kas bija izveidojuši nelielu valsti, kura balstījās uz Dzelzs laikmeta kultūru (filistieši jau plaši pielietoja dzelzs ieročus un darbarīkus). Ap 1050. g. p.m.ē. filistieši, izmantojot savu tehnoloģisko un militāro pārākumu, smagi sakāva ebrejus un ieguva kontroli gandrīz pār visu Palestīnas teritoriju. Ebrejiem draudēja nopietnas briesmas tikt pilnīgi pakļautiem filistiešiem. Tādēļ filistieši izrādījās daudz bīstamāks pretinieks par kanāniešiem.
Lai atvairītu filistiešus, ebreji apvienojās un izveidoja centralizētu monarhiju ar mērķi – izdzīvot. Tas izrādījās izšķirošs faktors un Dāvids, slavenais Izraēlas valdnieks, drīz pēc 1000. g. p.m.ē. filistiešus smagās cīņās beidzot sakāva un tie pakāpeniski asimilējās ar ebreju jau agrāk uzveiktajiem kanāniešiem.
Ticis galā ar galvenajiem ienaidniekiem, Dāvids izveidoja spēcīgu, neatkarīgu valsti ar Jeruzalemi kā galvaspilsētu, kas bija arī stiprākais cietoksnis Palestīnā. Dāvida dēls Zālamans vēl vairāk nostiprināja jauno Izraēlas valsti. Izraēlas valsts pārvaldi sāka veikt profesionāla, hierarhiska administrācija, kas saskaņā ar Ēģiptes modeli bija sadalīta 9 departamentos. Ārējo drošību balstīja elitāra armija, kuras pamatā bija efektīvas kaujas ratu vienības, tam laikmetam atbilstoši moderni ieroči un cits tā laika progresīvākais militārais aprīkojums. Šajā laikā tika nodibinātas arī ciešas tirdzniecības attiecības ar apkārtējām valstīm, it īpaši ar feniķiešu pilsētām. Līdz ar to nostiprinājās un sāka attīstīties arī saimniecība.
[izmainīt šo sadaļu] Senās ebreju valsts sabrukums
Taču pēc Zālamana nāves 922. g. p.m.ē. karaliste sadalījās divās daļās - ziemeļu Izraēlā un dienvidu Jūdejā. Tas ebrejiem izrādījās liktenīgi. Abas jaunizveidotās valstis katra atsevišķi izrādījās daudz vājākas un kaimiņu impērijām atjaunojot karadarbību, ebrejiem vairs neizdevās saglabāt savu smagās cīņās iegūto neatkarību. Tā, 722.-721. g. p.m.ē. Izraēlu pakļāva Asīrija, bet Jūdeju 586. g. p.m.ē. iekaroja Babilonija (Babilonijas valdnieks Nebukadnecars jau sen vēlējās iekļaut Jeruzalemi savas valsts sastāvā). Sevišķi nežēlīgi rīkojās Babilonija - tā sagrāva Jeruzalemi un daudzus ebrejus, kas šeit dzīvoja, deportēja. No tā cēlies arī apzīmējums – Babilonijas gūsts. Ebreju vietā tika ievesti un nometināti iedzīvotāji no citām Tuvo Austrumu zemēm, galvenokārt no Asīrijas. Ievestie laika gaitā sajaucās ar vietējiem izraēliešiem, līdz vēsturiskie izraēlieši kā tauta faktiski beidza pastāvēt.
Savukārt deportētos ebrejus Asīrijai asimilēt neizdevās, jo to pašu drīz iekaroja Persija (539. g. p.m.ē.) un viņu valdnieks Kīrs II atļāva ebrejiem atgriezties to dzimtenē. To skaits bija neliels, tikai daži desmiti tūkstoši. Taču Jūdejā atgriezās deportētie ebreji arī no citiem Mazāzijas un Mezopotāmijas reģioniem. Ap 150 gadu ilgstošajā izsūtījumu laikā ebreji bija zaudējuši savu politisko identitāti, bija izzudusi arī ebreju sabiedrības politekonomiskā struktūra, tiem vairs nebija savas valsts. Taču tai pat laikā viņi nostiprinājās kā spēcīga reliģiska kopība, kas, kā parādīja vēlākā vēsture, bieži izrādījās stiprāka nekā etniskās, teritoriālās vai politekonomiskās saites. Līdz ar to pasaules vēsturē un civilizācijas attīstībā bija radies jauns nozīmīgs faktors – reliģija.
[izmainīt šo sadaļu] Diasporas periods
Maķedonijas Aleksandra iekarojumu laikā 4. gadsimta p.m.ē. beigās Jūdeja kļuva par Maķedonijas provinci. Ebrejiem tas bija jauns vēstures posms, kuru dažreiz dēvē par "diasporas" laiku. Maķedonijas impērija apvienoja daudzas, pirms tam nereti naidīgas zemes. Parādījās vēl neredzētas iespējas attīstīt tirdzniecību vai pat vienkārši ceļot. Ebreji to izmantoja pilnā mērā. Sākotnēji, pēc Aleksandrijas nodibināšanas, tūkstošiem ebreju atkal migrēja uz Ēģipti, bet vēlāk viņi devās uz visām tolaik zināmām pasaules malām - Melnās jūras piekrasti, Grieķijas salām, drīz tie izplatījās arī pa visu Vidusjūras piekrasti. Šis migrācijas laiks arī ieguva "diasporas" apzīmējumu.
Diasporas laiks ebreju vēsturē un kultūrā ievērojams arī ar to, ka atrodoties tālu no Jūdejas, ebreju emigranti parasti apguva grieķu valodu, kā arī pārņēma daudz ko no grieķu paradumiem un idejām. Šis process pastiprinājās arī Jūdejā pēc Maķedonijas Aleksandra nāves, kad to sākotnēji sagrāba Ptolemaju Ēģipte, bet vēlāk selucīdu Sīrija, kas centās ar varu helenizēt ebrejus.
Ebreji tomēr nepakļāvās šim spiedienam un pēc smagām cīņām ebreju karaspēkam izdevās sakaut sīriešu spēkus, nokratīt viņu jūgu un no jauna izveidot neatkarīgu ebreju valsti. Tomēr arī šoreiz ebreju politiskā neatkarība nebija ilgstoša. Romiešu armija, izmantojot nesaskaņas starp dažādiem ebreju grupējumiem, iebruka Jeruzalemē 62. g. p.m.ē., bet 47. g. p.m.ē. Jūdeja pilnībā tika pakļauta Romai, kļūstot par vienu no tās provincēm.
[izmainīt šo sadaļu] Ebreju devums civilizācijas attīstībā
Atrašanās Romas impērijas sastāvā neatnesa Jūdejai mieru un stabilitāti. Drīzāk otrādi – sākas nemiera pilns, bet vēsturiski izcils laiks, kas raksturojas ar kristietības dzimšanu, ebreju un kristiešu vajāšanu, ebreju kultūras tālāku sintēzi ar helēnismu un islāmu. Tieši šie no mūsdienu civilizācijas attīstības viedokļa ir svarīgākie ebreju vēstures aspekti.
Neiespējami pārvērtēt to lomu, kādu cilvēces vēsturē nospēlējuši ebreju pravieši, ieviešot mūžīgus ētiskos principus kā jebkuras nākotnes sabiedrības eksistences morālos pamatus. No šī brīža arī reliģija no neapzināta, nereti mežonīgu ticējumu kopuma pārtapa par sabiedrības ētikas un morāles orientieriem, kas ir būtiskākās tās sastāvdaļas ne tikai jūdaismā, bet arī kristietībā un islāmā.
