Latvijas vēsture
Vikipēdijas raksts
|
|
Šis raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
[izmainīt šo sadaļu] Latvija līdz 13. gadsimtam
Baltijas jūras austrumu piekrastē cilvēku apmetnes parādījušās mezolītā (vidējā akmens laikmetā), kas Baltijā aptvēra laika posmu apmēram 6000.-3000. g. p.m.ē. Katrā ziņā uz šo periodu attiecināmi daudzi toreizējo cilvēku lietotie priekšmeti un rīki, piemēram, no dzīvnieku kauliem izgatavoti bultu uzgaļi, harpūnas, naži u.c., kas atrasti Lietuvā un Igaunijā. Latvijā šādas cilvēku pēdas atrastas tikai attiecībā uz neolīta laikmetu, kas Baltijā aptvēra apmēram 3000.-1500. g. p.m.ē. Tas gan nenozīmē, ka Latvijas teritoriju cilvēki nebūtu sākuši apdzīvot jau agrāk.
Daži pētnieki uzskata, ka šie pirmie mūsdienu Baltijas teritorijas iedzīvotāji bijušas somugru (jeb sāmu) ciltis - mūsdienu somu un igauņu priekšteči. Taču vēlāk daudzveidīgāki kļuva keramikas izstrādājumi, uz kuriem vērojami vītas auklas nospiedumi (auklas keramika). Pamatojoties uz šīm pazīmēm daži vēsturnieki uzskata, ka tas liecina par to, ka Baltijā 9. gadu tūkstotī p.m.ē. ieradusies jauna - augstāk attīstīta tauta vai cilšu grupa, kas pamazām atspiedusi somugru iedzīvotājus tālāk uz ziemeļiem. Šie arī būs bijuši pirmie etniskie baltieši - samērā liela tauta, kas Baltijas jūras piekrastes joslā pakāpeniski aptvērusi visai plašu teritoriju, sākot no Gdaņskas līča piekrastes līdz Kurzemei. Par to, pēc dažu vēsturnieku domām, liecina atrastie vēlākā - bronzas laikmeta (aptuveni 1500.-500. g. p.m.ē.) priekšmeti, kas visai līdzīgi visā šajā teritorijā. Līdz ar šo pirmbaltiešu ierašanos, pašreizējā Baltijas teritorijā aizsākās bronzas laikmets un ar to saistītā Neolīta revolūcija līdz ar izmaiņām sabiedrības struktūrā.
Pastāv arī viedoklis, ka vēl 3. gadu tūkstotī p.m.ē. Latviju joprojām vēl apdzīvoja somugru izcelsmes ciltis, bet tikai 2. gadu tūkstotī p.m.ē. tagadējās Latvijas teritorijā ieceļoja baltu ciltis, no kurām vēlāk izveidojās kuršu, latgaļu (latvju), sēļu un zemgaļu tautas. Tāpat Latviju apdzīvoja arī somugru izcelsmes līvi.
| Laiks | Periods | Saimniekošanas veidi | Kultūra | Apmetnes | Ciltis, tautība | Reliģija |
|---|---|---|---|---|---|---|
| 9-8 gt.p.m.ē.. | Paleolīts | Savācējsamniecība | Ārensburgas – Svidras (Mednieku kultūra - ziemeļbriežu mednieki) | Salaspils, Laukskola un Skrīveri | nav zināma | nav zināma |
| 8-5 gt.p.m.ē. | Mezolīts | Kundas mednieku kultūra | Lubāna (Osa), Zvejnieki | |||
| 5-2 gt.p.m.ē. | Neolīts | Neolīta revolūcija - Pāreja uz ražotājsaimniecību. Vākšana, medības, zveja un domestikācija | Narvas mednieku kultūra; Ķemmes-bedrīšu kultūra; Auklas, keramikas un laivas cirvju kultūra | Lubāna (Osa), Zvejnieki, Sarnāte | Somugri, vēlāk Balti | -Ticība gariem
-Meža mātes, Zemes mātes, Lauku mātes, Vēja mātes u.c. māšu pielūgšana -Ticība dievībām: Dieviņam, Velnam, Laimai un Pērkonam -Mirušo dvēseļu pielūgšana – Veļu pielūgšana |
| 1500 p.m.ē – Kr. Dz. | Bronzas laikmets | Ražotājsaimniecība – lopkopība, zemkopība, amatniecība, tirdzniecība | Baltu kultūra | Ķībitkalns, Vīnakalns | Balti | |
| Kr. Dz. – 13.gs. | Dzelzs laikmets | Spietiņi |
[izmainīt šo sadaļu] Latvija no 13. līdz 18. gadsimtam
Pēc Senās Romas impērijas sabrukšanas paātrinājās Romas katoļu un Bizantijas ortodoksālās baznīcas atsvešināšanās. Tā kā ortodoksālā reliģija izplatījās un nostiprinājās slāvu zemēs, t.sk. Krievijā, bet Krievija robežojās ar Baltiju, Romas pāvests bažījās par Bizantijas reliģiskās konkurences pastiprināšanos pie toreizējām Eiropas ziemeļaustrumu robežām - tātad arī Baltijā. Tādēļ pāvests visādi atbalstīja un steidzināja Baltijas tautu kristīšanu un pievēršanu katoļticībai.
Cits spēks, vitāli ieinteresēts Baltijas pakļaušanā, bija vācu tirgotāji. Rietumeiropā veidojās vairākas lielas tirdzniecības savienības vai zonas. Viena – Venēcijas zona, bija izveidojusies lielā mērā pateicoties Krusta kariem. Taču pēc Krusta karu beigām vācu tirgotāju loma Vidusjūras reģionā strauji saruka. Venēcieši pārņēma savā kontrolē Adrijas un Egejas jūras piekrastes, kā arī Sicīliju un Melnās jūras rietumu daļu. Cita ekonomiskā zona bija Dženova - tā aptvēra Vidusjūras rietumu daļu un Ziemeļāfrikas piekrasti no Tunisijas līdz Tanžerai. Trešā bija vācieši – Hanzas savienība, kura sākotnēji bez Atlantijas piekrastes centās pārņemt savā kontrolē arī Anglijas tirdzniecību. Taču angļi strauji attīstīja savu vilnas un tekstilrūpniecību un ar šīm nozarēm saistīto tirdzniecību vēlējās kontrolēt paši, dalot tirdzniecību ar flāmiem, kuri Svētajā Romas impērijā sāka diferencēties no ģermāņu kopējām saknēm.
[izmainīt šo sadaļu] Latvijas un Igaunijas pakļaušana
Līdz ar to vāciešiem vienīgais ekonomiskās ekspansijas virziens vairs bija tikai uz ziemeļaustrumiem. Tā viņi no Lībekas, Hamburgas, Štetinas un Dancigas kopīgi ar zviedriem caur Visbiju un Stokholmu apguva kādreizējo vikingu ceļu caur Somu līci uz Novgorodu, bet pēc Rīgas iegūšanas viņiem pavērās alternatīvs ceļš uz Novgorodu caur Pleskavu, kurš bija izmantojams arī ziemas laikā. Vēlāk, pēc mongoļu Zelta ordas sabrukuma, attīstījās arī ceļš no Rīgas caur Polocku tālāk uz Smoļensku un Maskavu, vai arī uz dienvidaustrumiem – uz Kijevu. Līdz ar to Eiropa pirmo reizi vēsturē izrādījās sadalīta trīs lielās ekonomiskās ietekmes zonās. Tā latvieši un igauņi (izņemot lietuviešus) tika pakļauti Romas katoļu baznīcas politikai un ideoloģijai, kā arī Hanzas savienības interesēm.
Pirmo pastāvīgo apmetni Daugavas krastā vācu tirgotāji izveidoja 1054. gadā. Pirmo mūra pili un baznīcu Latvijas teritorijā 1186 gadā uzcēla vācu mūks-sludinātājs Meinards (Meinhard). Viņš vēlāk kļuva par pirmo Livonijas bīskapu. Vācu izcelsmes Livonijas bīskaps Alberts 1201. gadā nodibināja Rīgu. Vēsturnieku vidū pastāv arī viedoklis, ka bīskapam Rīgas dibināšana drīzāk ir pierakstīta, nekā tas būtu noticis patiesībā. Patiesībā Rīga jau eksistēju agrāk, ka tirdzniecības faktorija un bīskaps Alberts to ir atklājis, nevis nodibinājis.
Rīga 1285. gadā kļuva par Hanzas savienības locekli. 13. gadsimta laikā vācu krustneši pakāpeniski iekaroja Latvijas teritoriju, uzspiežot kristietību un sākot iekasēt nodokļus un valdīt pār zemi. Latvijas iekarošanu krustneši pabeidz 1290. gadā, kad ieņēma pēdējo zemgaļu pili - Sidrabeni. Nākamajos gadsimtos vācieši ieguva arvien lielākas privilēģijas, bet pamatiedzīvotāji zaudēja gandrīz visas savas tiesības.
Vāciešiem un Romas baznīcai izdevās pilnībā pakļaut sev Latvijas un Igaunijas teritorijas (izņemot Zemgali) 13. gadsimta divdesmitajos gados, lai gan vēl vairākus gadu desmitus starp Baltijas tautām un bruņiniekiem, noritēja sīvas kaujas, kurās ne vienmēr uzvarētāji bija bruņinieki. Tā, 1236.g. Saules kaujā (iespējams, pie mūsdienu Šauļiem Lietuvā) zemgaļu un lietuviešu karaspēks praktiski iznīcināja Zobenbrāļu ordeni. Tā atliekas pievienojās Vācu ordenim Prūsijā, no kura vēlāk izveidojās Baltijas atzars - Livonijas ordenis.
Arī 1260. g. kūri, zemgaļi un zemaiši pie Durbes smagi sakāva ordeņa karaspēku. Kaujā krita arī toreizējais ordeņa mestrs Buhards fon Hornhauzens, kā arī, pēc dažām ziņām, ap 150 bruņinieku un vairāki tūkstoši citu ierindas karotāju.
Šīs, tā laika Eiropas mēroga kaujai, bija arī zināma Eiropas nozīme. Kaujas iznākums izjauca vāciešu stratēģiskos plānus apvienot Prūsijas un Livonijas ordeņus. Ja tas viņiem būtu izdevies, visai ticams, ka tad arī Lietuva tiktu pakļauta krustnešu jūgam. Savukārt Latvijas zemju pakļaušanu Livonijas ordenim lielā mērā veicināja šo zemju pastāvīgie savstarpējie ķīviņi, neorganizētība, bet nereti arī nodevība.
[izmainīt šo sadaļu] Livonijas periods
Livonija aptvēra Latvijas un Igaunijas teritorijas. Būtībā tā bija piecu nelielu valstiņu (Livonijas ordenis, Rīgas un Kursas arhibīskapijas Latvijā, kā arī Dorpatas un Ūzeles-Viekas (Ösel-Wiek) bīskapijas Igaunijā) visai amorfa konfederācija, kura pastāvēja no 1228.g. līdz 1560.g.
Saskaņā ar tā laika Eiropas feodālās sistēmas noteikumiem, Livonija skaitījās Vācijas vasaļvalsts un tā bija pakļauta arī Romas pāvestam. Ne viens, ne otrs no šiem abiem suverēniem Livonijas iekšējās lietās parasti nejaucās. Lielāko lomu gan spēlēja Livonijas ordenis, taču par savu ietekmi cīnījās arī arhibīskapijas un bīskapijas, kā arī lielāko pilsētu rātes. Tādēļ Livonijas iekšējā dzīve bija nebeidzamu ķildu virkne starp krustnešiem, rātskungiem un baznīctēviem.
Tajā pat laikā no 1642. līdz 1682. gadam Kurzemes un Zemgales hercogistē valdīja hercogs Jēkabs Ketlers, kurš panāca Kurzemes saimniecisko uzplaukumu līdz Pirmajam Ziemeļu karam (1656-1661), kas neatgriezeniski izpostīja visus hercoga Jēkaba sasniegumus. Šajā laikā hercogistei bija arī divas kolonijas - Gambiju un Tobago
Livonijas periodā starp priviliģēto vācu un pakļauto latviešu šķirām pastāvēja dziļa šķirtne ekonomiskā, politiskā un kultūras ziņā, kura nekad tā arī nemazinājās. Neskatoties uz šīm šķiru atšķirībām, Livonija saimnieciskā ziņā piedzīvoja uzplaukumu - paplašinājās tirdzniecība, attīstījās pilsētas, tās lielā mērā līdzinājās Ziemeļvācijas pilsētām. Arī mūsdienās Lībekas vai Brēmenes vecpilsētu vizuālā līdzība ir acīmredzama.
Bruņniecības loma 15.-16.gs. Eiropā sāka strauji samazināties. Arī Livonijā bruņinieki agrāk iekarotajās zemēs arvien vairāk pievērsās saimniecībai - tie veidoja muižas, bet paši kļuva par muižniekiem. Muižu zemes bija nepieciešams apstrādāt. Tādēļ latviešu zemnieki, kuri līdz tam pārsvarā bija samērā brīvi ļaudis, tika piesaitīti zemēm. Līdz ar to 16.gs. sākumā brīvu zemnieku Livonijā jau vairs gandrīz nebija - dzimtbūšana bija kļuvusi par tās noteicošo ekonomisko pamatu.
Polijas-Lietuvas sekmes Livonijas karā (1558-83) noveda pie tai pakļautu pavalstu - Kurzemes un Zemgales hercogistes un Pārdaugavas hercogistes izveidošanās tagadējās Latvijas teritorijā. Pēc Polijas-Zviedrijas kara (1600]-29]) lielāko daļu Pārdaugavas hercogistes, ieskaitot Rīgu, ieguva Zviedrija. Zviedrija pārvaldīja Vidzemi līdz pat 18. gs. sākumam, kad to savā īpašumā ieguva Krievija Ziemeļu kara rezultātā.
[izmainīt šo sadaļu] Latvija Krievijas impērijas sastāvā (18. gadsimts - 1917)
Aizsākums Latvijas nonākšanai Krievijas impērijas sastāvā bija Ziemeļu karš (1700-21) starp Krieviju un Zviedriju, pēc kura Zviedrijai piederošās Latvijas teritorijas (Vidzeme) nonāca Krievijas pakļautībā. Latvijas austrumdaļu (Latgali) Krievija ieguva otrajā Polijas dalīšanā 1772. gadā. 1795. gadā Krievijas sastāvā nonāca arī Kurzemes hercogiste.
Sākot ar 1804. gadu, vairāki dekrēti vājināja vācu muižnieku varu pār latviešiem. 1818. gadā Kurzemē, bet 1819. gadā Vidzemē notika zemnieku brīvlaišana. 1849. gadā tika pieņemts likums, kas ļāva zemniekiem veidot sev piederošas saimniecības. 1861. gadā notika brīvlaišana arī Latgalē. Visā 19.gs. laikā un 20.gs. sākumā, līdz pat 1. pasaules karam, Latvijas likteņus noteica cariskā Krievijas un vietējās pārsvarā vācu, lielo zemes īpašnieku izveidotās pārvaldes institūcijas (landtāgi).
[izmainīt šo sadaļu] Latviešu tautas atmoda
Taču pakāpeniski latviešu sabiedrībā brieda būtiskas pārmaiņas, kas gatavoja augsni nacionālas valsts izveidei. Tā, līdz pat 1860-tajiem gadiem latviešiem bija visai vāja nacionālās identitātes izpratne, jo dzimtbūšana ierobežoja zemnieku intelektuālās un sociālās ģeogrāfijas robežas. Lielie muižnieku īpašumi noveda pie zemes nepietiekamības pieaugošajam iedzīvotāju skaitam, radot ievērojamu bezzemnieku slāni, kas 19.gs. otrās puses sākumā sasniedza ap 60% no visiem iedzīvotājiem. Kā reakcija uz stingro rusifikācijas politiku, vācu garīdzniekiem un rakstniekiem radās pastiprināta interese par vietējo latviešu zemnieku valodu un kultūru. Izglītība arvien plašāk sāka izplatīties pašu latviešu vidū. Virkne izglītotu latviešu (Juris Alunāns, Krišjānis Barons, Krastiņš, Atis Kronvalds, Rihards Tomsons un Valdemārs) un citi radīja jaunlatviešu kustību ar mērķi veicināt latviešu lasīt un rakstītprasmi. Viņi ar publikācijām vērsās pret latviešu sociāli ekonomisko apspiestību. Par vienu no pirmajiem šīs kustības centriem kļuva Tērbatas Universitāte (tagad Tartu, Igaunijā), kur studēja daudzi latvieši. Jaunlatviešu kustību bija Eiropas Apgaismības laikmeta atspulgs, to uzskata par latviešu tautas atmodas sākumu.
Tai pat laikā par svarīgu industriālo centru veidojās Rīga. 19. gadsimta beigās Rīga bija Krievijas trešā lielākā industriālā pilsēta pēc strādnieku skaita (aiz Maskavas un Sanktpēterburgas), kā arī ceturtā lielākā pēc saražotās produkcijas apjoma (aiz Maskavas, Sanktpēterburgas un Ivanovas). Industrijas attīstība veicināja arī būtiskas pātmaiņas sabiedrības struktūrā. Pēc dzimtbūšanas likvidēšanas un citām agrārām un pilsētu reformām 19.gadsimta 70.-80.gados pieauga lauku iedzīvotāju migrācija uz pilsētām. Līdz ar to arī palielinājās intiliģences un strādnieku īpatnējais svars un loma sabiedrībā. Šajā situācijā sabiedriskais pieprasījums sāka pāraugt jaunlatviešu idejisko piedāvājumu, kas pamatā aprobežojās tikai ar izglītību un kultūras aktivitātēm. Tās vietu 80. gadu beigās, 90. gados ieņēma jauna kustība - Jaunā strāva.
Atšķirībā no jaunlatviešiem, Jaunās strāvas pārstāvji - Jānis Pliekšāns (Rainis), Janis Jansons-Brauns, Pēteris Stučka, Miķelis Valters un citi - sāka paust nacionālpolitiskas un sociālpolitiskas idejas, kas pakāpeniski noformējās demokrātiskā ideoloģijā. Jaunās strāvas aktīvisti pulcējās ap avīzi Dienas lapa, kas sāka iznākt 1886. gadā un Rīgas Latviešu biedrību. Taču arī Jaunās strāvas ideoloģiskā platforma bija samērā ierobežota - tās dienas kārtībā, ja neskaita atsevišķas, vispārīgas tēzes, nebija ne nacionālā jautājuma, nedz arī kādas Latvijas politiskās patstāvības, piemēram, autonomijas idejas. Jaunā strāva praktiski pārstāja funkcionēt pēc varas iestāžu Dienas lapas darbības apturēšanas, lielākās jaunstrāvnieku aktīvistu daļas apcietināšanas un izsūtīšanas trimdā.
Taču jaunlatviešu un jaunstrāvnieku idejas un darbība nepalika bez rezultāta. Deviņpadsmitā gadsimta deviņdesmitajos gados strauji sāka veidoties Latvijas sabiedrības politiskā struktūra, kas divdesmitā gadsimta sākumā pieņēma jau vairāk vai mazāk skaidras aprises. Latvieši kā tauta no agrāras, patriarhālas sabiedrības sāka veidoties par moderno laiku nāciju ar izteikti nacionālu kultūru un augošu pašapziņu, tās jēgu un statusu sākot formulēt filozofiskos, ideoloģiskos un politiskos jēdzienos un kritērijos. Tieši šajā laikā dzima idejas un tika formulēti politiskie mērķi, kas pēc 1. pasaules kara noveda pie neatkarīgas, nacionālas Latvijas valsts dzimšanas.
[izmainīt šo sadaļu] Ideoloģijas un politiskās domas attīstība
Tā, vācbaltieši savas politiskās intereses īstenoja galvenokārt ar landtāgu un krievu gubernatoru, ar kuriem tiem parasti bija laba saprašanās, palīdzību. Taču redzamāko latviešu sabiedrisko darbinieku vidū drīzāk bija vērojama šķelšanās un konfrontācija, nekā apvienošanās. Politisko uzskatu ziņā pakāpeniski veidojās konservatīvais un liberālais strāvojumi. Asākās pretrunas starp tiem izvērsās par nacionālajiem jautājumiem. Tā sauktie jaunnacionālisti (Vilis Olavs, Andrievs Niedra u.c.), kuri pārsvarā pārstāvēja liberālo novirzienu, aicināja latviešus uz aktīvu latviskās kultūras attīstību, taču nespēja skaidri noformulēt savu attieksmi pret vācbaltiešiem. Brīžiem tie aicināja uz vācbaltiešu noliegšanu, brīžiem uz tuvināšanos un sadarbību. Noteiktāka bija viņu nostāja attiecībā uz Krieviju. Tā bija bija orientācija uz pakļaušanos Krievijas caram un vietējiem tā ielikteņiem - gubernatoriem. Tādēļ jaunnacionālisti, lai arī rosināja latviešu nacionālās pašapziņas veidošanos, plašu popularitāti latviešu vidū neguva.
Industrializācija, pilsētu izaugsme un strādnieku šķiras lomas palielināšanās Latvijā 19. gadsimta pēdējā trešdaļā un gadsimtu mijā bija priekšnosacījumi, kas veicināja sociāldemokrātisko ideju izplatīšanos un to organizāciju veidošanos. Kā viena no pirmajām 1901. gadā izveidojās Latvijas Sociāldemokrātiskās partijas (LSDP). Sekojot Austrijas marksistu piemēram, LSDSP iestājās par Krievijas impērijas pārveidošanu par federālu valsti (kur Latvija būtu viens no federācijas subjektiem) un teritorijās dzīvojošo vietējo tautu kulturālo autonomiju. 1904. gadā LSDP sadalījās radikāli internacionālajā Latvijas Sociāldemokrātiskajā Strādnieku Partijā (LSDSP) un ietekmīgākajā Sociāldemokrātu Savienība (SDS), kura turpināja izvirzīt latviešu nacionālo interešu aizstāvības programmu un iestājās par Latvijas pašnoteikšanos, īpaši neveiksmīgās 1905. gada revolūcijas laikā.
Relatīvi lielāka ideoloģiska un politiska loma nacionālas Latvijas valsts veidošanā bija Latviešu sociāldemokrātu savienībai (LSS), kura tika nodibināta Šveicē 1903.g., bet 1904.g. tai pievienojās daļa SDS. Tiesa, bija vajadzīgi vēl apmēram 15 gadi, lai LSS idejas gūtu plašu atbalstu latviešu vidū. LSS galvenie dibinātāji - Ernests Rolavs, Miķelis Valters u.c. - jau toreiz iezīmēja galvenos politiskos mērķus un darbības virzienus, kas vestu pie Latvijas valsts dibināšanas. To pamatā bija prasība izveidot Latvijas valsti, tiesa ne neatkarīgu, bet kā valsti Krievijas federācijas (carismu likvidēt) sastāvā, nodrošinot pilnīgu tās kultūras autonomiju. Tas bija maksimums, ko konkrētajā laikā bija iespējams izvirzīt.
[izmainīt šo sadaļu] Pirmais pasaules karš un neatkarības proklamēšana
Pirmā pasaules kara sākumā Latvijas rietumdaļu okupēja vācu karaspēks un latvieši varonīgi aizstāvēja savu zemi vairāku tikko izveidotu strēlnieku bataljonu sastāvā. Kā aizsardzības pasākumu, Krievija no Latvijas izveda vairāk nekā 500 Latvijas fabrikas ar visu tehnisko aprīkojumu uz Iekškrieviju. Neveiksmīgo cara armijas militāro kampaņu dēļ pieauga latviešu atbalsts boļševiku izdarītajam veiksmīgajam 1917. gada oktobra apvērsumam (skat. Oktobra revolūcija), cerot uz "brīvu Latviju brīvā Krievijā". Tas noveda pie padomju Iskolata Republikas izveidošanās Krievijas kontrolētajā Latvijas daļā. Opozīcijā šai valdībai un vācu muižnieku interesēm stāvēja Latvijas Nacionālā Padome un Rīgas Demokrātiskais Bloks. Šīs un citas politiskās partijas izveidoja Latvijas Tautas Padomi, kas 1918. gada 18. novembrī proklamēja Latvijas neatkarību.
[izmainīt šo sadaļu] Pirmais neatkarības posms (1918 - 1940)
Latvijas pirmais neatkarības posms aptver periodu no neatkarības pasludināšanas 1918.g. 18. novembrī, līdz 1940.g. 17. jūnijam, kad PSRS karaspēks, šķērsojot Latvijas Republikas robežu, iebruka tās teritorijā un pakļāva valsti okupācijai.
[izmainīt šo sadaļu] Latvijas demokrātiskā republika (18.11.1918 - 15.05.1934)
Līdz ar neatkarības pasludināšanas brīdi aizsākās arī Latvijas, kā demokrātiskas valsts vēsture. Šajā vēstures posmā 1934.g. 15. maijā iestājās pauze, kad pēc veiksmīga apvērsuma sāka valdīt K.Ulmaņa autoritārais režīms. Latvijas, kā demokrātiskas valsts atjaunošanas periods sākās līdz ar Deklarācijas par Latvijas Neatkarības atjaunošanu pieņemšanu 1990.g. 4. maijā. Valsts demokrātiskā iekārta tika pilnībā atjaunota, kad 1991.g. 21. augustā Augstākā padome pieņēma Konstitucionālo likumu par Latvijas Republikas valstisko statusu.
[izmainīt šo sadaļu] Latvijas demokrātiskās republikas izveidošana un cīņa par kontroli pār LR teritoriju (18.11.1918 - 1920)
1. Pasaules kara laikā valstis, kas vairāku gadsimtu laikā bija noteikušas Eiropas likteņus - Vācija, Francija, Krievija - bija stipri novājinātas, bet Austroungārijas impērija sabruka pilnībā. Rezultātā Centrālajā un Austrumeiropā bija izveidojies politiskās varas vakuums. Ieilgušais karš, posts un asinis liecināja par Eiropas monarhistiskās sistēmas nespēju atrisināt uzkrājušās starptautiskās un nacionālās sociālās un politiskās problēmas un nodrošināt tālāko progresu. Bija nepieciešams meklēt un ieviest jaunu Pasaules kārtību, kas balstītos uz kādiem citiem principiem. Par tādiem stihiski kļuva demokrātijas un nacionālas valsts idejas, kuras saknes izveidojās vēl Eiropas Apgaismībā, bet tagad arvien aktīvāk sāka sludināt un ar lielāku vai mazāku tautas masu atbalstu īstenot praksē gan mērenas, gan radikālas politiskas partijas. Tā kara virpulī dzima jaunas nacionālas valstis, kā Čehoslovākija, Dienvidslāvija, Igaunija, Latvija, Lietuva un Polija, bet Krievijā un Vācijā revolūcijas sagrāva valdošās monarhijas. Arī Latvijas neatkarība tika pasludināta 1918.g. 18.novembrī.
Ņemot vērā šos tā laika vēsturiskos notikumus kopējā Eiropas kontekstā, lielākā daļa vēsturnieku par pilnīgi nepamatotiem uzskata joprojām dzirdamos apgalvojumus, ka Latvijas neatkarības pasludināšana it kā neesot bijusi leģitīma, tas esot bijis valsts apvērsums un varas uzurpēšana. Tieši otrādi, neatkarības pasludināšanas akts un demokrātiskas valsts izveidošana pilnībā atbilst tautas pašnoteikšanās tiesībām, ko monarhiju un diktatūru atbalstītāji, protams, noliedz.
Līdz ar Latvijas neatkarības pasludināšanu tika izveidota pagaidu valdība K.Ulmaņa vadībā. Taču reālā vara Latvijā vēl aizvien piederēja vācu okupācijas iestādēm, Latvijā atradās arī vācu karaspēks. Novembra 2. pusē Baltijai sāka tuvoties arī Padomju Krievijas karaspēks, kurš sasniedza Latvijas teritoriju decembra sākumā. Līdz ar to sākās Latvijas brīvības cīņas. Tā kā Latvijas valdība nebija paspējusi izveidot kaujas spējīgu armiju, lielinieki ātri ieņēma gandrīz visu Latvijas teritoriju izņemot Liepājas, Grobiņas un Aizputes apriņķus. Latvijā sāka valdīt P.Stučkas valdība, kas pārstāvēja ar Padomju Krievijas atbalstu 1918. gada decembrī izveidoto Latvijas Sociālistisko Padomju Republiku.
Vācu armijas pavēlniecība sava ģenerāļa Rīdigera fon der Golca vadībā cerēja izveidot Latvijā baltvācu valsti. Tādēļ 1919.g. aprīlī tā organizēja apvērsumu, kura rezultātā izveidoja sev paklausīgu valdību ar latviešu mācītāju un rakstnieku A.Niedru priekšgalā, bet sastāvošu galvenokārt no vāciešiem. Viss, ko šajā situācijā spēja K.Ulmaņa valdība - tā paspēja patverties uz angļu kuģa "Saratov" Liepājas ostā.
Vācu karaspēks ar baltvāciešu landesvēra un Latvijas armijas palīdzību pamazām sāka atkarot lielinieku ieņemtās teritorijas un maijā ieņēma Rīgu. Tālākā vācu virzība notika Vidzemes virzienā pret K.Ulmaņa valdībai lojālo Ziemeļlatvijas armiju, kura darbojās Igaunijas karaspēka sastāvā un, kura bija atkarojusi lieliniekiem Ziemeļvidzemi un tiko ieņēmusi Cēsis. Pēc sīvām kaujām 19.-23.jūnijā igauņiem un latviešiem izdevās uzvarēt vāciešus un piespiest atkāpties Rīgas virzienā. Ar sabiedroto valstu starpniecību tika parakstīts Strazdumuižas pamiers, saskaņā ar kuru Vācijas karaspēkam bija jāpamet Latvija, landesvērs tika nosūtīts uz Latgales fronti cīņai ar lieliniekiem, bet A.Niedras valdība beidza pastāvēt un K.Ulmaņa valdība varēja atgriezties Rīgā.
Tomēr vācu armijas pavēlniecība vēl aizvien nebija atteikusies no saviem mērķiem un 1919.gada rudenī vācu karaspēks tika formāli iekļauts krievu pulkveža Bermonta-Avalova Rietumkrievijas armijā, kura sastāvēja no Vācijā savervētiem krievu gūstekņiem. Oktobra sākumā Bermonta armija no Jelgavas devās uzbrukumā Rīgai tomēr spēja ieņemt tikai Pārdaugavu. Novembra sākumā ar sabiedroto karakuģu atbalstu latviešiem izdevās atkarot Bolderāju, vēlāk visu Pārdaugavu un padzīt Bermonta karaspēku no Latvijas.
Līdz 1920.gada janvāra biegām Latvijas Republikas armijai izdevās padzīt arī lieliniekus no Latgales un līdz ar to brīvības cīņas bija noslēgušās. 1920.gada 11.augustā tika parakstīts miera līgums ar Padomju Krieviju, kur saskaņā ar 2.pantu “Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi...”.
[izmainīt šo sadaļu] Latvijas demokrātiskās republikas likumdošanas institūtu izveidošanās (1920 - 1922)
Dienu pirms Latvijas neatkarības proklamēšanas - 1918. gada 17. novembrī - tika izveidota Tautas padome (priekšparlaments). Tās uzdevums bija - veikt politiskās konsultācijas un organizēt parlamenta vēlēšanas. Tautas padome darbojās līdz 1920. gada 1. maijam, kad uz savu pirmo sēdi sanāca jaunievēlētais Latvijas parlaments - Satversmes sapulce.
1920. gada 7. februārī “Valdības Vēstnesī” publicēti Centrālās vēlēšanu komisijas un apgabalu vēlēšanu komisiju sastāvi Satversmes Sapulces vēlēšanām. Centrālās vēlēšanu komisijas sastāvā tolaik ir 17 locekļi, no kuriem 16 ievēlēja Tautas Padome, bet vienu - Senāts.
17. februārī “Valdības Vēstnesī” publicēta Centrālās vēlēšanu komisijas pirmā instrukcija “Par Latvijas Satversmes Sapulces vēlēšanām”.
1.martā apgabala vēlēšanu komisijas sāk pieņemt deputātu kandidātu sarakstus.
Satversmes sapulces vēlēšanas notika 1920. gada 17. un 18. aprīlī. Vēlēšanas izcēlās ar ļoti augstu vēlētāju aktivitāti - tajās piedalījās 80 procenti balstiesīgo valsts iedzīvotāju, kas liecina par viņu ticību demokrātiskas valsts principiem.
Satversmes sapulce sanāca uz savu pirmo sēdi 1920. gada 1. maijā, kura par sapulces prezidenta un Valsts prezidenta funkciju izpildītāju ievēlēja juristu Jāni Čaksti. 1920. gada 5. maijā Satversmes sapulce izveidoja 26 deputātu komisiju Latvijas konstitūcijas - Satversmes izstrādāšanai.
Satversme tika pieņemta Satversmes sapulces sēdē 1922. gada 22. februārī. Tā noteica, ka Latvija ir brīva, neatkarīga, demokrātiska republika, kurā vara pieder Latvijas tautai un kuras valsts iekārtas un starptautiskā statusa maiņu - tas ir, pievienošanos kādai citai valstij, atteikšanos no suverenitātes utt. - var izlemt tikai pati Latvijas tauta referendumā.
Vēlēšanu likums tika pieņemts 1922. gada 9. jūnijā. Tas paredzēja Saeimas vēlēšanas ik pēc trim gadiem. Latvijas pilsoņi par Saeimu balsoja tiešās, proporcionālās un aizklātās vēlēšanās. Satversme neparedzēja nekādu procentu robežu, kuru partijām būtu nepieciešams pārsniegt, lai tiktu ievēlētām Saeimā. Rezultātā nākamajos gados sākās politisko partiju dibināšanas drudzis, tās vairojās, apvienojās un dalījās, sabiedrības informatīvā telpa bija pārplūdināta ar starppartiju un atsevišķu politiķu ķīviņiem, pārmetumiem un apmelojiem, kas arvien vairāk palielināja valsts politisko nestabilitāti un tuvināja iekšpolitisko krīzi.
[izmainīt šo sadaļu] Autoritārais K.Ulmaņa režīms (15.05.1934 - 17.06.1940)
Vecāko Eiropas valstu vēsture rāda, ka demokrātiskas valsts iekārtas pamats galvenokārt ir tā sauktā vidējā šķira - pietiekami pārticis pilsētu iedzīvotāju slānis un lauku saimnieki. Mēdz arī teikt - tie ir tie, kuriem ir ko zaudēt, bet ne tik daudz, lai mēģinātu uzspiest autokrātiju vai diktatūru. Latvijā vidējās šķiras veidošanās 20.-30. gados bija vēl pašā sākumā. Ap 60% valsts iedzīvotāju joprojām dzīvoja laukos un pārtikušu saimnieku slānis arī vēl tikai veidojās. Tādēļ latviešu sabiedrībā kopumā vēl nebija izveidojušās ilgstošas, vairāk vai mazāk stabilas ideoloģiskas un politiskas tradīcijas, paaudzēs veidota audzināšanas un uzskatu sistēma. Pārāk maz vēl bija atzītu vēsturisku nacionālo līderu un varoņu, kuru piemērs un autoritāte plašai sabiedrībai kalpotu kā vadlīnijas rīcības motivācijai vai atbildīgu lēmumu pieņemšanai. Tādēļ daudz bija tādu, kuri paši karsti vēlējās par tādiem būt. Rezultātā latviešu sabiedrība arī pēc neatkarības izcīnīšanas joprojām bija ideoloģiski un politiski sadrumstalota, bet liela daļa iedzīvotāju vispār bija bez jebkādiem noteiktiem pilsoniskiem uzskatiem un sliecās atbalstīt drīzāk tos, kuri prata vairāk solīt dažādus labumus, īpaši nerūpējoties par savu solījumu pamatotību. Ne vienmēr no viņiem to arī prasīja.
Sarežģītajā iekšpolitiskajā situācijā Ministru Prezidents Kārlis Ulmanis 1934. gada 15. maijā, pārtrauca Saeimas un politisko partiju darbību un faktiski pārņēma vienpersonisku varu valstī. Te gan jāatzīst, ka ne jau tikai Latvijas sabiedrības problēmās slēpās faktori, kādēļ tika uzurpēta Latvijas demokrātiskā valdība. Ne mazāk nozīmīgu lomu spēleja paša K.Ulmaņa spilgtā rakstura īpatnības, kur bez daudzām izcilām un pozitīvām valstvīra īpašibām slēpās arī neiecietība pret patstāvīgi domājošiem cilvēkiem un neremdināma varaskāre. Līdzīgi kā Hitlers Vācijā, pēc prezidenta Alberta Kvieša pilnvaru termiņa beigām 1936. gadā, K.Ulmanis nekonstucionāli pārņēma gan valsts gan valdības vadītāja pilnvaras.
K.Ulmaņa organizēto valsts apvērsumu veicināja arī dažu Saeimas partiju nekonstruktīvā vai pat graujošā politika. Tā, viens no šķēršļiem, kas ierobežoja K.Ulmaņa iespējas sagrābt valstī varu, bija tas, ka viņš nebija ne Valsts (tas bija A.Kviesis), ne Ministru prezidents (Ādolfs Bļodnieks). Lai apvērsums būtu sekmīgs, bija nepieciešams nodrošināt legālu kontroli pār izpildvaru, lai pēc tam tajā ieceltu savus atbalstītājus. Tātad jebkuriem līdzekļiem bija jāgāž Ā.Bļodnieka valdība. Apšaubāmi, vai K.Ulmanim tas būtu izdevies, ja valdības gāšanu nebūtu atbalstījusi LSDSP, kura tajā brīdī Saeimā bija lielākā frakcija un uzskatīja Ā.Bļodnieku par galēji labēju reakcionāru, kāds ne viņš, ne viņa valdība patiesībā nemaz nebija. Pēc šīs valdības krišanas Valsts prezidents A.Kviesis piedāvāja LSDSP ņemt valdības grožus savās rokās, no kā tā, kā uzskata vairums vēsturnieku, baidoties no atbildības, gļēvulīgi atteicās, tādējādi pakalpīgi atverot durvis K.Ulmanim uz viņa varas sagrābšanas mērķu īstenošanu.
K.Ulmanis neveica aktīvas darbības, lai aizstāvētu Latvijas neatkarību. 1939. gada oktobrī tika noslēgts līgums ar PSRS, kas ļāva padomju karaspēkam izvietot vairākas militārās bāzes Latvijas teritorijā. Pēc PSRS valdības iesniegtā ultimāta saņemšanas 1940. gada 17. jūnijā, K.Ulmanis izvēlējās kapitulēt. Arī savā radiorunā 17. jūnija vakarā K.Ulmanis neatklāja tautai patiesību par PSRS patiesajiem mērķiem, tai iesūtot savas armijas daļas Latvijā, lai gan pats tos labi izprata. Tā vietā viņš joprojām atkārtoja jau agrāk savas daudzkārt lietotās standarta frāzes par draudzīgajām attiecībām ar PSRS, kas latviešu tautu līdz pat pēdējam brīdim tā arī atstāja pilnīgā neziņā, kas īstenībā notiek.
Pāris nākamo mēnešu laikā Latvijas neatkarība tika pilnībā iznīcināta, un valsts tika pievienota PSRS kā LPSR.
[izmainīt šo sadaļu] Latvijas pievienošana PSRS (1940 - 1941)
1940. gada 17. jūnijā PSRS karaspēks, izmantojot Molotova-Ribentropa pakta slepenajos protokolos paredzētos nosacījumus, iegāja Latvijas teritorijā. Līdz ar to PSRS bija pārkāpusi ar Latviju parakstītos starpvalstu līgumus, tai skaitā Latvijas-Krievijas 1920. gada miera līgumu un Latvijas-Krievijas 1932. gada neuzbrukšanas līgumu. Mūsdienās notiek politiskas diskusijas starp Latviju (kopā ar citām Baltijas valstīm) un Krieviju par šo faktu juridisko traktējumu.
Pēc dažām dienām, 20. jūnijā, pēc PSRS varas pārstāvju diktāta tika izveidota propadomju režīma marionešu valdība profesora Augusta Kirhenšteina vadībā. Kā viens no pirmajiem šīs valdības praktiskajiem pasākumiem pastāvējušo sabiedrisko un politisko organizāciju aizliegšana un likvidācija. Netika skartas tikai dažas komunistu organizācijas.
Saskaņā ar Maskavā 4. jūlijā pieņemto lēmumu, 14. un 15. jūlijā bija jānotiek t.s. "tautas parlamenta" vēlēšanām. Pie vēlēšanām tika pielaists tikai varas iestāžu izveidotais un vienīgi atļautais Darba tautas bloks. Vēlēšanu norisi kontrolēja Maskavas sūtnis Andrejs Višinskis. 5. augustā - PSRS Augstākās padomes sēde Maskavā formāli apmierināja Latvijas Tautas Saeimas delegācijas "lūgumu" uzņemt Latviju "brālīgajā" PSRS tautu saimē.
Vēl pirms Latvijas pievienošanas PSRS, padomju varas iestādes izvērsa plašu terora kampaņu. Tika arestēti, pratināti un izvesti uz Krieviju daudzi Latvijas sabiedrības elites pārstāvji, ieskaitot K.Ulmani. Plaša deportācija tika veikta 1941. gada 14. jūnijā, kad, lielākoties uz Krievijas austrumu apgabaliem, tika izvesti vairāk nekā 15 000 Latvijas pilsoņu.
Dažu mēnešu laikā tautas saimniecībā pastiprinājās krīze. Tā jau 23. jūlijā tika ieviesta preču normēšana, bet 25. novembrī lata vietā apgrozībā tika ieviests padomju rublis attiecībā 1:1, lai gan vēl īsi pirms PSRS iebrukuma šī attiecība bija 1 lats = 10 rubļu. Arī rūpniecības uzņēmumi tika pārveidoti atbilstoši PSRS modelim - konkurences un peļņas vietā par galveno darba motivējošo līdzekli tagad kļuva sociālistiskā sacensība. Tika uzsākta arī agrārā reforma - zemes pārdale par labu bezzemniekiem un sīkgruntniekiem. Zemnieku saimniecību likvidācija un to kolektivizācija, t.i., pāreja uz kolhozu sistēmu, līdz Latvijas iesaistīšanas karā pagaidām netika veikta.
[izmainīt šo sadaļu] Otrais pasaules karš un nacistiskā okupācija (1941 - 1944)
Otrais pasaules karš arī Latvijā sākās 1941. gada 22. jūnijā ar Vācijas kara aviācijas uzlidojumiem Liepājai un Ventspilij, bet pilnīgu Latvijas teritorijas okupāciju Vācijas armija pabeidza 8. jūlijā. Iekaroto teritoriju pārvaldei Trešais reihs izveidoja sazarotu pārvaldes struktūru. Tās galvgalī bija Okupēto austrumu apgabalu ministrija (Reichministerium für die besetzten Ostgebiete) reihsleitera Alfrēda Rozenberga vadībā. Latvija, līdz ar pārējām Baltijas valstīm, Baltkrieviju un Polijas austrumu daļu tika iekļautas vienā no šīs ministrijas struktūrvienībām - reihskomisariatā Ostland (Reichskommissariat Ostland), kuru pārvaldīja reihskomisārs Hinrihs Loze (Hinrich Lohse). Okupētajām valstīm tika piešķirts ģenerālapgabalu (Generalbezirk) statuss. Saskaņā ar šo shēmu Latvija tagad bija ģenerālapgabals, kuru pārvaldīja ģenerālkomisārs Oto Drekslers. Latvijas ģenerālapgabals dalījās vēl sīkākās struktūrvienībās - novadu komisariātos, kuri tālāk sadalījās apriņķos un pagastos. Vācu pārvaldes un represīvās iestādes noteica praktiski visus Latvijas dzīves būtiskos jautājumus, lai gan civilās pārvaldes struktūras zemākajos līmeņos tika pieļauta arī Latvijas vietējo iedzīvotāju iesaistīšana.
1943. gada sākumā, saasinoties stāvoklim frontē, tika dibināts Latviešu SS brīvprātīgo leģions, kurā, pretēji nosaukumam, karotājus mobilizēja. Mobilizāciju atviegloja pirms kara veiktās PSRS represijas pret iedzīvotājiem. Par leģiona ģenerālinspektoru tika iecelts ģenerālis Rūdolfs Bangerskis. Tas nozīmēja, ka viņam nebija tiesību leģionam dot tiešas pavēles - tā bija vācu komandieru prerogatīva.
Latvijā vācu okupācijas laikā tika izveidota plaša represīvā sistēma, kas tika izvērsta jau no pirmajām okupācijas dienām. Galveno lomu šajā jomā spēlēja vācu Drošības policija un Drošības dienests. To darbības galvenie rezultāti bija geto, koncentrācijas nometņu un cietumu sistēmas izveidošana. Latvijas pilsoņi - ebreji, kuri apdzīvoja valsti daudzus gadsimtus, tika gandrīz pilnīgi iznīcināti. Šajos noziegumos, saskaņā ar dažām liecībām, esot piedalījušās arī etnisko latviešu daļas - Arāja komanda. Taču pastāv arī versija, ka šīs daļas veikušas tikai konvojēšanas, apsardzes un citas līdzīgas palīgfunkcijas.
Saimnieciskās politikas jomā Vācija bija ieinteresēta maksimālā okupēto zemju ekspluatācijā, it īpaši tās valstis, kas atradās frontes tuvumā ar mērķi pēc iespējas operatīvāk un lētāk nodrošināt karojošo armiju vajadzības. Ekspluatēta tika arī Latvija. Tādēļ okupācijas sākumā vācieši nedomāja novērst PSRS ekspropriācijas un nacionalizācijas sekas. Tieši otrādi, Latvijā sagrābtie īpašumi - tika uzskatīti par reiha kara laupījumu un tika izmantoti tā militāro mērķu interesēs. Tādēļ par Latvijas tautsaimniecības attīstību vācu okupācijas laikā grūti runāt. Tikai vēlāk, redzot, ka valsts īpašumi tiek apsaimniekoti neefektīvi, vācieši 1943. gada sākumā izšķīrās par daļas nelielo uzņēmumu privatizāciju. Sarkanajai armijai tuvojoties 1944. gadā vācieši no Latvijas izveda daudzas vērtīgākās iekārtas, bet ko nespēja izvest, uzspridzināja.
Nelabvēlīgi Vācijai, attīstoties notikumiem frontē, lai piesaistītu Vācijas armijai pēc iespējas vairāk karavīru no vietējiem iedzīvotājiem un motivētu to cīņas sparu, reiha vadība sāka solīt pēc kara Latvijai piešķirt zināmu autonomiju. Pirmie soļi šajā virzienā bija Latvijas Nacionālās padomes sasaukšana Potsdamā 1945. gada 20. februārī, kura ievēlēja Latvijas Nacionālo komiteju (LNK), par kuras vadītāju iecēla leģiona ģenerālinspektoru Rūdolfu Bangerski. Arī LNK praktiskā loma aprobežojās galvenokārt ar palīdzības sniegšanu bēgļiem, jo reiha vadība nekad nebija nopietni domājusi par valstiskas neatkarības atjaunošanu Latvijā.
[izmainīt šo sadaļu] Latvijas PSR (1944 - 1991)
Pēc Vācijas un arī vācu armijas Kurzemes grupējuma kapitulācijas 1945. gada 9. maijā visa Latvijas teritorija nokļuva PSRS kontrolē, kas ilga līdz valsts neatkarības atjaunošanai 1990. gada 4. maijā. Mūsdienās Latvijas historiogrāfijā šo periodu sauc par atkārtoto padomju okupāciju. Tas tā ir atzīts arī starptautiski, lai gan Krievija pret šādu traktējumu iebilst.
Tūlīt pēc kara sākās Latvijas administratīvi teritoriālā pārveide, to pielāgojot PSRS pastāvošajai sistēmai un izveidojot rajonus apriņķu vietā. Zemnieku saimniecības tika likvidētas, to vietā izveidoti kolhozi. Visās dzīves jomās galveno lomu spēlēja Latvijas Komunistiskā partija un tajā pēc "demokrātiskā centrālisma" principa vara bija koncentrēta augstākajā institūcija - Centrālajā komitejā (LKP CK). Taču arī tās patstāvība bija ierobežota - daudziem lēmumiem bija ne tikai jāatbilst PSKP kongresu un plēnumu materiāliem, bet tie bija jāsaskaņo ar PSKP CK funkcionāriem.
Padomju režīms tūlīt pēc kara un arī tālākajos gados izvērsa masveida represijas. Pēc dažādu ekspertu vērtējuma politiski represēto Latvijas iedzīvotāju skaits lēšams 140 000 - 190 000 cilvēku robežās, vai pat vairāk.
Tautsaimniecības jomā tika ieviesta centralizēta plānošanas sistēma, kuras pamatā bija centralizēti piecgadu plāni, sadalīti gada plānos, kuru izpilde bija obligāta. Plānos tika izmantotas daudzas Latvijas priekšrocības - attīstīta infrastruktūra, vēl kopš XIX gadsimta plaša industriālā bāze, ērtas ostas, kvalificēts darbaspēks. Tādēļ padomju plāni Latvijā paredzēja paātrinātu industrijas attīstību.
Tiesa, vēl pirmskara politisko represiju laikā, kara gados un represiju turpinājumā pēc kara, liela daļa speciālistu dažādās jomās bija zaudēti. Daļa no viņiem, lai izvairītos no varbūtējiem arestiem, devās emigrācijā uz Rietumvalstīm. Tādēļ, kā arī Latvijas nelielā iedzīvotāju dabiskā pieauguma dēļ [1], vietējā darbaspēka un speciālistu skaits bija neatbilstošs ambiciozajiem rūpniecības attīstības plāniem.
Lai tos mēģinātu aizvietot un turpmāk attīstīt ekonomiku, PSRS un arī vietējā vadība veicināja masveida darbaspēka ieplūšanu no citām republikām, it īpaši no Krievijas un Baltkrievijas. Tam mēdz saskatīt arī citu, politisku mērķi - pieņemot, ka krievi, salīdzinājumā ar citām Eiropas tautām, izrādījās uzņēmīgāki pret marksisma-ļeņinisma idejām. Mūsdienu Latvijā valdošajā vēstrures skatījumā ir izplatīta versija par mērķtiecīgu Latvijas rusifikāciju. Tomēr pastāv arī viedoklis, ka dokumenti, kas to apliecinātu, neesot konstatēti. Imigrācija neesot uzspiesta ar varu - padomju izglītības sistēmā jauno speciālistu "sadalīšana" bijusi "vispārpieņemtā prakse", un daudzi cilvēki izmantoja pārvietošanās brīvību, dodoties, kur bija labāki dzīves apstākļi. LPSR Maskavai paklausīgā valdība, it īpaši pēc nacionālkomunistu (Eduards Berklavs, Pauls Dzērve, Indriķis Pinksis, Vilis Krūmiņš u.c.) pretdarbības sagraušanas piecdesmito gadu beigās, patstāvīgi aicināja un pat mērķtiecīgi vervēja darbaspēku.
Plaši izplatīts PSRS propagandas sauklis bija tautu draudzība. Taču pastāv uzskats par Maskavas funkcionāru neuzticību pret vietējiem iedzīvotājiem, stingri kontrolējot un ierobežojot to iespējas izvirzīties augstākos valsts vai tautsaimniecības amatos (saskaņā ar padomju propagandas avotiem, pēc staļinisma perioda beigām latviešu īpatsvars republikas vadībā gan esot bijis neproporcionāli liels: sk. [2]) un [3]). Ārēji starpnacionālās nesaskaņas vai konflikti visā PSRS laikā bija samērā reta parādība. Tomēr arī šajā jautājumā pastāv pretēji uzskati:
- ka to patieso dziļumu un nopietnību, kas mijās ar samilzušām ekonomiskām un sociālām pretrunām, kā to parādīja Austrumeiropas un Baltijas tautu atmoda, slāpēja tikai represīvā sistēma, vai
- ka padomju sistēma veicināja starpetnisku mieru un vēlākā saasināšanās notika atteikuma no tās dēļ.
Latvijas tautsaimniecība, īstenojot PSRS pieņemto industrializācijas un lauksaimniecības kolektivizācijas politiku, līdz sešdesmito gadu beigām, lai arī pretrunīgi, salīdzinot ar citām PSRS republikām, samērā veiksmīgi attīstījās, tomēr atpalikšana no Rietumvalstīm saglabājās, it īpaši, runājot par Latvijas attīstības kvalitāti (apkārtējās vides aizsardzība, dzīves kvalitāte u.c.).
Taču septiņdesmitajos un it īpaši astoņdesmitajos gados arvien skaidrāk sāka izpausties ekonomikas stagnācijas pazīmes, saimnieciskajā apritē palielinājās deficīts gan izejvielu, gan starpnozaru produkcijas, gan arī gala produktu, tai skaitā plaša patēriņa preču jomā. Pastāv viedoklis par iedzivotāju dzīves līmeņa krišanos šajā periodā. Neskatoties uz ekonomiskajām un sociālajām problēmām, iedzīvotāju pieaugošo neapmierinātību, PSRS un līdz ar to arī Latvijas PSR un citu padomju republiku vadība vilcinājās ar reformu uzsākšanu.
Nākot pie varas jaunai PSKP ideologu un politiķu paaudzei Mihaila Gorbačova vadībā, daļējas reformas gan tika uzsāktas. To būtību atspoguļoja tādi jēdzieni, kā Atklātums (Glasnostj) un Pārbūve (perestroika). Pastāv dažādi uzskati par šo reformu ekonomisko dabu:
- ka šīs reformas nebija virzītas uz principiālo sociālistiskās plānsaimniecības sistēmas nomaiņu,
- un ka tās bija kapitālisma iedīgļi PSRS ekonomikā, it īpaši - palielinot uzņēmumu patstāvību un pieļaujot privātu ("kooperatīvu") uzņēmumu rašanos.
Tas gan nenozīmē, ka šie abi plaši izplatītie uzskati būtu pretrunā viens ar otru.
LPSR Augstākās Padomes vēlēšanas 1990. gadā
Deklarācijas par Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanu pieņemšana
[izmainīt šo sadaļu] Neatkarības atgūšana un nostiprināšana (1991)
Latvijas neatkarības atgūšanu veicināja virkne apstākļu un notikumu PSRS un Latvijā astoņdesmito gadu otrajā pusē. To loģiskā ķēde aizsākās līdz ar M.Gorbačova pārbūves un atklātuma politiku, viņam kļūstot par PSKP ģenerālsekretāru 1985. gada aprīlī. Jau pašā šīs politikas īstenošanas sākumā, tā vērsās pret paša M.Gorbačova politisko nostāju citās jomās - PSRS un sociālisma sistēmas saglabāšanu, kaut arī liberalizētā veidā (sociālisms ar cilvēka seju). Tā 1986. gada septembrī PSRS UN ASV sabiedrisko pārstāvju Čatokvas konferencē Jūrmalā, ASV pārstāvji atklāti paziņoja, ka tās nekad nav atzinušas un neatzīst 1940. gadā notikušo Latvijas inkorporāciju PSRS sastāvā.
Agrāk stingri aizliegti pasākumi Latvijā sāka noritēt viens pēc otra. Tā, 1986. gadā tika izveidota cilvēktiesību aizstāvības grupa Helsinki-86. Šī grupa 1987. gada 14. jūnijā - 1941. gada deportāciju gadadienā, noorganizēja ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa. Tā paša gada 23. augustā arī pie Brīvības pieminekļa notika protesta mītiņš sakarā ar Molotova-Ribentropa pakta parakstīšanas gadadienu. Drīz tika atļauta publiska Līgo svētku svinēšana.
Zīmīgs notikums bija arī Latvijas Rakstnieku savienības valdes paplašinātais plēnums 1988. gada 1.-2. jūnijā, kur pirmo reizi tika atklāti izteikti apgalvojumi par dramatisko Latvijas demogrāfisko situāciju, kura tāda bija izveidojusies sakarā ar nekontrolēto imigrāciju, latviešu valodas ierobežošanu, apkārtējās vides piesārņošanu, deformēto rūpniecības attīstību u.c. Lielu rezonansi izraisīja pazīstamā politiskā komentētāja Mavrika Vulfsona paziņojums, ka Latvijā 1940. gadā notikusi nevis sociālistiskā revolūcija, kā to traktēja oficiālā vēsture, bet gan neatkarīgas valsts okupācija no PSRS puses. Dažus mēnešus vēlāk — 1988. gada 8.-9. oktobrī tika nodibināta Latvijas Tautas fronte (LTF), kas kļuva par noteicošo politisko spēku Latvijā, kurš saliedēja lielāko sabiedrības daļu neatkarības atgūšanai. Par LTF pirmo priekšsēdētāju tika ievēlēts žurnālists Dainis Īvāns.
Kā opozīcija LTF, 1989. gada 7. janvārī tika nodibināta Internacionālā Darbaļaužu fronte (Interfronte), kas iestājās par Latvijas attīstību PSRS sastāvā, kā arī par sociālisma saglabāšanu un nostiprināšanu. Par Interfrontes vadītājiem kļuva Igors Lopatins un Anatolijs Aleksejevs.
Monolīti nebija arī politiskie spēki, kuri iestājās par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Tā līdztekus LTF izveidojās arī Latvijas Nacionālā Neatkarības Kustība (LNNK), savu darbību turpināja arī Helsinki-86, 1989. gada martā sāka veidoties Pilsoņu komitejas u.c.
Šķelšanās notika arī Latvijas komunistiskajā partijā. Tā 1990. gada aprīlī sadalījās divās daļās. Lielākā daļa palika PSKP sastāvā, un par tās pirmo sekretāru ievēlēja Alfrēdu Rubiku. Otra daļa pārtapa par Latvijas Neatkarīgo komunistisko partiju (nacionālkomunisti), un par tās vadītāju kļuva Ivars Ķezbers.
Loģiski, ka pēc politisko partiju, sabiedrisko organizāciju un kustību politiskās noslāņošanās, dalīšanās notika arī Augstākajā padomē. Kad no jauna ievēlētā Latvijas PSR Vienpadsmitā sasaukuma Augstākā padome 1989. gada 27. jūlijā sanāca uz savu pirmo sēdi, šī šķelšanās vēl neizpaudās - šajā sēdē samērā vienprātīgi tika pieņemts likumprojekts Par Latvijas PSRS ekonomisko patstāvību. Taču nākamā gada pavasarī ievēlētajā jaunajā Augstākajā padomē jau bija izveidojušās divas politisko partiju grupas. Viena iestājās par Latvijas neatkarību un apvienojās ap LTF frakciju, otra grupa, kurā galveno lomu spēlēja "Līdztiesība", bija neatkarības pretinieki. Balsošana par Neatkarības deklarāciju [[1]] notika 1990. gada 4. maijā. Balsošanā "Līdztiesība" un tās sabiedrotie nepiedalījās, jo bija atstājusi sēžu zāli. Par Deklarāciju nobalsoja 138 deputāti un tā tika pieņemta.
Neatkarības deklarācijas pieņemšana vēl nenozīmēja, ka Latvija tiešām ir neatkarīga, jo jau 14. maijā M.Gorbačovs parakstīja dekrētu, kurā Latvijas, tāpat kā Igaunijas un Lietuvas deklarācijas tika pasludinātas par neatbilstošām PSRS konstitūcijai un citiem PSRS likumiem. Līdz ar to sākās un arvien vairāk saasinājās politisko spēku par un pret Latvijas neatkarību konfrontācija, kas arvien biežāk sāka pāraugt bruņotos uzbrukumos Latvijas iedzīvotājiem ar cilvēku upuriem.
Situācija kardināli mainījās pēc tam, kad neveiksmi cieta valsts apvērsuma mēģinājums Maskavā 1991. gada 19. - 21. augustā. Kritiskajā situācijā, kad milicijas speciālā vienība OMON, kas pakļāvās PSRS varas struktūrām, mēģināja izlauzties cauri barikādēm un iebrukt parlamenta ēkā, Augstākā padome pieņēma Konstitucionālo likumu par Latvijas Republikas valstisko statusu. Līdz ar to bija noslēdzies ar Neatkarības deklarāciju aizsāktais neatkarības atjaunošanas pārejas posms un valsts neatkarība bija atjaunota de facto.
[izmainīt šo sadaļu] Latvija atjaunotās neatkarības periodā
Dažas dienas pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas - 1990. gada 7. maijā, - Augstākā padome par Ministru prezidentu ievēlēja vienu no LTF līderiem - Ivaru Godmani un uzdeva viņam sastādīt valdību. Šajā sēdē I.Godmanis izklāstīja arī savu redzējumu par galvenajiem jaunās valdības darbības mērķiem un virzieniem. Tie bija: attiecību noregulēšana ar Krieviju, sadarbība ar pārejām Baltijas valstīm un citām bijušās PSRS republikām, republikas īpašuma saglabāšana, tirgus ekonomikas attīstīšana u.c. Šīs I.Godmaņa tēzes kļuva par pamatu jaunizveidotās valdības politikai vairāku nākamo gadu laikā. [2]
Jāatzīmē, ka ne visi I.Godmaņa valdības sākotnēji plāni īstenojās dzīvē. Tā Latvijas "finlandizācijas" modelis, ko I.Godmanis bija piedāvājis, praksē nerealizējās. Tā vietā arvien ciešāka politiskā un ekonomiskā sadarbība izvērsās starp Baltijas valstīm, [3] kā arī ar Rietumvalstīm, it īpaši Skandināviju. Tāpat neveiksmīgs izrādījās decentralizētais privatizācijas modelis, kad atbildība par valsts un pašvaldību īpašuma privatizāciju tika uzticēta nozaru ministrijām un pašvaldībām. Uz vairākiem gadiem tika aizkavēta privatizācija, bet valsts mēģinājumi dažādiem līdzekļiem atbalstīt krīzē nonākušos uzņēmumus, nedeva cerētos rezultātus. Joprojām saglabājoties faktiskai ekonomiskai atkarībai no bijušās PSRS, Latvijā turpināja pasliktināties vispārējā ekonomiskā situācija, kritās arī iedzīvotāju dzīves līmenis.
Ekonomiskās reformas Latvijā tika uzsāktas 1990. gada otrajā pusē. Kā viens no pirmajiem stratēģisku reformu pasākumiem bija agrārā reforma, ko ievadīja LR Augstākās padomes lēmums "Par agrāro reformu Latvijas Republikā". [4] Drīz pēc tam (1990. gada 31. jūlijā) tika pieņemts Augstākās padomes lēmums par neatkarīgas Latvijas Bankas izveidošanu, bet 1990. gada 3. augustā tika pieņemts lēmums par valdības tautsaimniecības attīstības programmu. Tomēr līdz pat 1992. gada pavasarim, kad joprojām apgrozībā vēl bija PSRS naudas vienība rublis, valstī saglabājās ļoti augsta inflācija. Latvijas rublis tika ieviests apgrozībā 1992. gada 7. maijā, bet no 1992. gada 20. jūlija tas kļuva par vienīgo oficiālo maksāšanas līdzekli, [5] bet, sākot ar 1993. gada 5. martu, arī Latvijas rublis tika aizstāts ar pastāvīgu nacionālo naudu - latu.
Liela nozīme cīņā ar saimniecisko krīzi, bet vēlāk ekonomiskās attīstības veicināšanā bija starptautiskajām institūcijām. Tā Latvija 1992. gada 19. maijā oficiāli kļuva par Starptautiskā Valūtas fonda dalībnieci (SVF), bet no tā paša gada 11. augusta tā ir Starptautiskās Rekonstrukcijas un Attīstības bankas (Pasaules Bankas) dalībvalsts. Vēlēšanos iestāties Eiropas Savienībā (ES) Latvija oficiāli izteica 1995. gada 27. oktobrī, iesniedzot pieteikumu Spānijai - tajā laikā ES prezidējošai valstij.
Pirmie pozitīvie ekonomisko reformu augļi bija augstā inflācijas samazināšanās - tā sāka sarukt jau pēc Latvijas rubļa ieviešanas. Taču, neskatoties uz daudzajiem reformu pasākumiem, ekonomiskā situācija valstī turpināja pasliktināties, it īpaši rūpniecībā. Gandrīz visi lielie PSRS pakļautības uzņēmumi 1992. gadā bija nonākuši bankrota priekšā. Galvenie rūpniecības krīzes iemesli bija tie paši, kas PSRS ekonomikai kopumā - monopolisms, vāja ieinteresētība ražošanas rezultātos, neracionāla resursu izmantošana un to deficīts, atpalikusi tehniskā bāze u.c.
Sākot ar 1993. gadu, ekonomiskā situācija Latvijā sāka stabilizēties, iekšzemes kopprodukts vairs nesamazinājās, inflācija bija būtiski kritusies, valsts budžets tika noslēgts ar minimālu deficītu. Augstāko padomi pēc 1993. gada 5.-6. jūnijā notikušajām vēlēšanām nomainīja 5. Saeima, bet I.Godmaņa valdības vietā stājās Valda Birkava vadītā centriski labējā valdība. Tās pamatu veidoja savienība "Latvijas ceļš", kura vēlēšanu rezultātā bija ieguvusi 36 deputātu vietas Saeimā. V.Birkava valdība aktīvi turpināja iepriekšējās valdības uzsākto reformu ceļu, galveno uzsvaru liekot uz privatizāciju, brīva tirgus un konkurences ieviešanu, kā arī likumdošanas sakārtošanu.
Deviņdesmito gadu vidū Latvija pārdzīvoja smagu finanšu un banku krīzi. Arī iekšpolitikā situācija bija saasinājusies sakarā ar 1994. gada 21. jūnijā pieņemto Pilsonības likumu un tajā iekļautajām normām par naturalizācijas kārtību un kvotām. Tas gan tika vairākkārt labots, līdz galīgajā variantā šis likums tika pieņemts un izsludināts 1994. gada 11. augustā. [6] Naturalizācijas process tika uzsākts 1995. gada 1. februārī. Taču arī nākamajos gados pilsonības, naturalizācijas un valodas lietošanas un mācīšanas jautājumi palika par vieniem no aktuālākajiem diskusiju objektiem sabiedrībā.
Deviņdesmito gadu otrajā pusē banku krīze bija pārvarēta un sākās Latvijas ekonomiskā izaugsme. Tā, 1997. gadā Latvijas iekšzemes kopprodukts palielinājās par 6,5%, sāka palielināties reālā darba alga, pieauga tirdzniecības apgrozījums. Ekspertu vidū pat aizsākās diskusijas par iespējamo ekonomikas "pārkaršanu". Taču nākamajā, 1998. gadā Latviju atkal piemeklēja finanšu krīze. Viens no tās galvenajiem cēloņiem bija finanšu krīze Krievijā, ar kuru Latviju joprojām saistīja ciešas ekonomiskās saites. Lai gan arī šī krīze sāpīgi skāra uzņēmumus, valsts un pašvaldību iestādes un iedzīvotājus, tā drīz vien tika pārvarēta un Latvijas ekonomiskā izaugsme atsākās. Jau 2000. gadā iekšzemes kopprodukta pieauguma temps sasniedza 8.4%. Arī nākamajos gados valsts ekonomiskās attīstības temps bija augsts. [7]
Stabilu Latvijas ekonomisko attīstību kopš deviņdesmito gadu otrās puses veicināja ekonomisko un strukturālo reformu turpināšana, bet, sākot ar 2000. gadu, nozīmīgu lomu ieguva iestāšanās process ES. Pirmās iestāšanās sarunu sadaļas tika atvērtas 2000. gada 28. martā. Tās ietvēra ārējos sakarus, kopējo ārējo un drošības politiku, statistiku, enerģētiku, konkurences politiku u.c. Šis process noslēdzās ar Latvijas pievienošanos ES 2004. gada 1. maijā.
Īsi pirms pievienošanās ES, 2004. gada 29. martā, Latvijas Ministru prezidents Indulis Emsis Vašingtonā iesniedza ASV valsts sekretāram Kolinam Pauelam Ziemeļatlatijas līguma (NATO) pievienošanās dokumentu (instrumentu). Līdz ar to noslēdzās arī Latvijas pievienošanās NATO juridiskais process, un Latvija kļuva par pilntiesīgu NATO dalībvalsti.
[izmainīt šo sadaļu] Skatīt arī
[izmainīt šo sadaļu] Ārējas saites
[izmainīt šo sadaļu] Atsauces
- ↑ Saskaņā ar PSRS statistiku, pat kopā ar mehānisko (migrācija) tas 1970.-1979. esot sastādījis tikai 7%, bet PSRS kopā – 9% (Демографы думают, спорят, советуют – Москва, Финансы и статистика, 1981 - стр. 46)
- ↑ LKP XXI kongresā 1971. g. no 237 ievēlētiem CK un Revīzijas komisijas locekļiem un kandidātiem 150 (63,3%) bijuši latvieši (КПЛ в цифрах – Р.: „Лиесма”, 1972 – стр. 16), kas pēc 1970. g. tautas skaitīšanas bija 56,8% no iedzīvotājiem
- ↑ g. 76,4% tautas deputātu esot bijuši latvieši (Советская Латвия – Р.: Главная редакция энциклопедий, 1985 – стр. 16)
