Sēļi
Vikipēdijas raksts
Sēļi - baltu tauta, apdzīvoja mūsdienu Jēkabpils un Daugavpils rajonu teritoriju.
Satura rādītājs |
[izmainīt šo sadaļu] Apdzīvotā teritorija
Sēļi līdz 15. gadsimtam apdzīvoja Latvijas dienvidaustrumus un Lietuvas ziemeļaustrumus. Galvenokārt Daugavas kreisajā krastā uz dienvidiem no Aizkraukles - mūsdienu Jēkabpils un Daugavpils rajonu teritorijā. Taču ir arī ziņas par sēļiem pie Rīgas, Oliņkalnā un Koknesē. 1.g.t. 1 pusē sēļi acīmredzot apdzīvojuši arī Austrumvidzemē Daugavas labo krastu, bet sākot ar 6.-7.gs. viņus pakāpeniski atspieduši un asimilējuši latgaļi.
Sēļu apdzīvoto teritoriju dēvē ne tikai par Sēliju, bet arī par: Augšzemi, Augškurzemi. Pats sēļu nosaukums radies no līvu vārda sälli, kas nozīmē augšējie (t.i., ļaudis). Šo nosaukumu vēlāk lietošanā pārņēma vācu ieceļotāji. Pirmās baltu cilšu apmetnes šajā teritorijā konstatētas jau 2. gt. p.m.e. Sākotnējā nodarbošanās bija zvejniecība un medības. Šo teritoriju sēļi apdzīvot sāka m.ē. pirmajos gadsimtos. 10. – 13. gs. Sēlijas teritorijā izveidojās vairāki teritoriāli novadi, ar apmēram 30 pilskalniem un sēļu centru Sēlpilī.
[izmainīt šo sadaļu] Arheoloģiskie pētījumi
Arheoloģiski ir pētīts Dignājas pilskalns, Sēlpils un Lejasdopeļu kapulauks, kā arī Sēlpils pilskalns. Dignājas pilskalns atrodas Jēkabpils rajonā, Daugavas kreisajā krastā un bija viens no seno sēļu kultūras centriem. Arheoloģiskajos izrakumos (veikti 1939.g.) atrastas kaula adatas, katliņi, māla lejamformas, švīkātā keramika, priekšmeti datēti ar 1. gt. p.m.e. 4.-8.gs. pilskalnam uzbērts aizsargmūris un izveidotas divas paralēlas guļbaļķu sienas. Pilskalnā bez tā vēl atrastas dzelzs cepļu un ēku paliekas.11.gs. Dignājas pilskalnu pakļāvis Jersikas valdnieks.
Sēlpils pilskalnā, Daugavas krastā, iegūtas Latvijā vissenākās liecības par cilvēku. Arheoloģiskajos izrakumos (1963 – 1965, vadīja E. Šnore, A. Zariņa) seno sēļu pils slānī (6. līdz 12. gs.) atsegtas pavardu, celtņu un nocietinājumu paliekas. Augšējā, mūra pils, slānī (13. – 17. gs.) atsegtas četrstūrveida tornis ar apakšzemes eju, sardzes telpa un priekšpils uzbērums (augst. 12 m). Te vācu mūra pils un sēļu koka pils slāņos bija iejauktas krama šķilas, kasīkļi un bultu uzgaļi, kas pēc formas attiecināmi uz paleolīta jeb vecākā akmens laikmeta beigu posmu un datējami ar apmēram 9. gadu tūkstoti pirms mūsu ēras. Pilskalns ar pilsdrupām, priekšpili, senu apmetnes vietu un kapsētu redzams Daugavā uz nelielas saliņas, kas izveidojusies sakarā ar Pļaviņu ūdenskrātuves izveidošanu, iepretī Sēlpils luterāņu baznīcai 2km uz Z no Sēlpils. Arheoloģiskajos izrakumos seno sēļu pils slānī te atsegtas pavardu, celtņu un nocietinājumu paliekas. Augšējā slānī - 1373.gadā uzceltās Livonijas ordeņa mūra pils četrstūrveida tornis ar apakšzemes eju, sardzes telpa un 12m augsts priekšpils uzbērums. 13.-17.gs. kapsētā atsegti 234 apbedījumi. Sēlpils pilskalns no 6. līdz 12.gs. bija Sēlijas politiskais un militārais centrs. Ordeņa mūra pils nopostīta Ziemeļu kara laikā 1704.gadā. Pilsdrupas ir zem ūdens, klāt var piekļūt ar laivu. Apskatāms no Daugavas krasta.
Sēlpilī, kas bija lielākais sēļu centrs, arheoloģiskie izrakumi veikti 20.gs. 60.g. Izrakumos ir seno sēļu slānis (6.-12.gs.) kā arī viduslaiku un jauno laiku slānis(13.-17.gs.). Sēlpilī sēļu pils aizsargvalnis bija veidots no zemes uzbērumiem un baļķu sētām, bet pati pils arī no koka. Vēlāk, kad vācieši iekaroja šo teritoriju, koka pils vietā tika uzcelta mūra pils. Ir ziņas, ka senie sēļi savas apmetnes cēluši purvaina ezera vidū un uz salām – lai ienaidnieks tik viegli netiek klāt, taču arheoloģiski izrakumi šajā jomā nav veikti.
[izmainīt šo sadaļu] Kultūra
Seno sēļu kultūra ļoti līdzinājās seno latgaļu tradīcijām. Apģērbs un rotas būtiski neatšķīrās no latgaļu tradīcijām šajā jomā. Sēļu sievietes nēsāja kaklariņķus, aproces, gredzenus, saktas vainagus. Sieviešu vidū plaši bija izplatīti piekariņi. To forma varēja būt visdažādākā – zirdziņi, krustiņi, medaljoni. Vīriešu kapos atrastas karavīru aproces, saktas, ar kurām sasprauda svārkus un apmetni. Sēļu vīrieši nēsāja gredzenus un apkaltas ādas jostas. Sēļu un latgaļu apbedīšanas kultūra bija ļoti līdzīgas – netika veidoti uguns kapi un vīriešu un sieviešu kārtas mirušos guldīja kapu bedrēs pretējos virzienos. Taču sēļu vīriešu apbedījumos ir sastaptas vairākas īpatnības. Atrasti ir apbedījumi, kuros mirušajiem bija savstarpēji savienotas plecu jostas un pie kājām novietota vācele ar sieviešu rotu komplektu (kaklariņķi, aproces, saktas). Viens no lielākajiem sēļu kapulaukiem, kas arheoloģiski pētīts ir Lejaspdopeļu kapulauks. Arheoloģiskie izrakumi šeit ir veikti 20. gs. 60. g. sākumā. Kapulaukā atrodas 63 uzkalniņi, no kuriem izpētīti ir 10 uzkalniņi un 42 apbedījumi. Interesanti, ka apbedījuma kājgalī noliktas ne tikai rotaslietas, bet arī darbarīku komplekti. Atrasti arī gleznojumi uz koka. Tie ir gan melnbalti, gan daudzkrāsaini (sarkanā, baltā un melnā krāsā). Atrastie gleznojuma fragmenti liecina, ka apbedījumā varēja būt bijuši apgleznoti vairogi, kā arī melnā un baltā krāsā tonēti šķirsti.
[izmainīt šo sadaļu] Valoda
- Skat. arī rakstu Sēļu valoda
Sēļi runāja sēļu valodā, kas pašlaik ir izmirusi. Sēļu valoda pieder pie Indoeiropiešu valodu saimes Baltu valodu grupas. Valodas pēdas ir saglabājušās bijušo sēļu apdzīvoto teritoriju izloksnēs.
[izmainīt šo sadaļu] Sēļu tautas noriets
Sēļu tautas noriets sākās ar vāciešu iebrukumu Senajā Baltijā. Pretēji kuršiem un zemgaļiem, kas izrādīja sīvi militāro pretestību un pat pameta dzimtās zemes, aizejot uz Lietuvu, sēļi neizcēlās ar lielu pretestību un ātri nokļuva vāciešu pakļautībā. Sēļu lielākais centrs – Sēlpils – tika ieņemta 1208 gadā. Pēc krustnešu iebrukumiem sēļu apdzīvotās zemes tika iekļautas Livonijas un Lietuvas dižkunigaitijas sastāvā. Pamazām sēļi asimilējās ar poļiem, lietuviešiem un latgaļiem. Pēdējās ziņas par sēļiem kā pa tautu ir sastopamas 17-18. gs. Interesanti, ka vēl mūsdienās ir cilvēki, kas sevi uzskata par sēļiem.
