Latgaļi
Vikipēdijas raksts
Latgaļi - (arī letgaļi, leti; Letti, Lethi) Austrumbaltu cilts, vēlāk tautība. Rakstītajos vēstures avotos minēti 11.gs., pēc apbedīšanas tradīcijām par latgaļiem drošas ziņas ir no 6-7.gs. Iepējams, ka latgaļi Latvijas teritorijā ienākuši no DR 6-7.gs., daži uzskata, ka tie veidojušies uz vietas no senākajiem baltu iedzīvotājiem. Galvenā pazīme, kas liecina par latgaļu savdabīgo garīgo un materiālo kultūru, ir apbedīšanas tradīcijas. 7-12.gs. latgaļi mirušos guldījuši līdzenajos kapulaukos un uzkalniņkapulaukos, kuros kapu bedrēs sievietes un vīrieši guldīti ar galvām pretējos virzienos (A un R), līdzdodot bagātīgas kapu piedevas (rotas, ieročus, retāk - darbarīkus). Plašāk izpētīti Nukšu un Kivtu kapulauki, Lejasbitēnu, Odukalnu un Kristapiņu kapulauki. Labi izpētītas ir arī latgaļu dzīvesvietas - Asotes, Kokneses un Jersikas pilskalni, Lokstenes un Oliņkalna pilskalni. Vēlajā dzelzs laikmetā latgaļi dzīvojuši tag. Vidzemes A daļā un Latgalē, kur tolaik radušies latgaļu agrīnie valstiskie veidojumi (Jersika, Tālava, Atzele, Koknese). Z virzienā latgaļi dzīvoja līdz Gaujas vidusteces rajonam, ZA - līdz mūsdienu Latvijas - Igaunijas robežai, A robeža atbilda aptuveni mūsdienu Latvijas A robežai, D latgaļu kaimiņi bija sēļi, bet R - lībieši. Vismaz sākot ar 11.gs. no Krievzemes latgaļu vidū izplatījās pareizticība. Īsu laiku latgaļi maksāja meslus Polockas un Pleskavas kņaziem. 13-16.gs. latviešu tautas veidošanās procesā latgaļiem bijusi noteicošā loma. 17.gs. latgaļi saukti arī par "latvjiem", no šā vārda vēlāk radies vārds "latvietis", ar kuru sāka apzīmēt arī pārējos Latvijas teritorijā dzīvojošos baltus; nosaukums ieguva arī teritoriālu nozīmi. Hidronīmi ar sakni let-, lat- saglabājušies līdz mūsu dienām (Latvīte, Letes ezers).
