Fransisko Hosē de Goija i Lusientess
Vikipēdijas raksts
Fransisko Hosē de Goija i Lusientess (Francisco José de Goya y Lucientes, * 1746. gada 30. martā, † 1828. gada 16. aprīlī) bija spāņu gleznotājs un grafiķis. Goija bija portretists un Spānijas galma gleznotājs. Daudzi Goijas darbi atrodas Prado muzejā Madridē.
[izmainīt šo sadaļu] Biogrāfija
Goija ir dzimis Fuendetodosā, Aragonā, 1746. gadā. Arī bērnību viņš pavadīja Fuendetodosā; viņa tēvs tur bija apzeltītājs. Apmēram 1749. gadā ģimene iegādājās māju Saragosā un vēl pēc dažiem gadiem pārvācās uz turieni. 14 gadu vecumā Goija kļuva par gleznotāja Hosē Luhana mācekli. Vēlāk viņš pārcēlās uz Madridi, kur studēja kopā ar Antonu Rafaelu Mengsu, gleznotāju, kas bija iecienīts karaliskajās aprindās.
1763. un 1766. gadā Goija iesniedza pieteikumus Spānijas Karaliskajā akadēmijā, taču netika uzņemts. Goija devās uz Romu, kur 1771. gadā ieguva otro vietu glezniecības sacensībās, ko organizēja Parmas pilsēta.
Saragosā Goija atgriezās 1771. gadā un apgleznoja daļu Pīlāra bazilikas kupola, kā arī radīja freskas Aula Dei klostera oratorijai un Sobradiela pilij. Viņš mācījās pie Fransisko Bajeu i Subiasa, un tieši šajā laikā viņa gleznās parādījās smalkās tonalitātes, ar kurām Goija kļuva slavens.
1774. gadā Goija apprecēja Bajeu māsu Hosefu. Pateicoties laulībai, viņš dabūja darbu Karaliskajā gobelēnu manufaktūrā, kur piecu gadu laikā radīja apmēram 42 rakstus. Viņš uzgleznoja arī gleznu Sanfransisko Elgrandes baznīcas altārim un kļuva par Sanfernando Akadēmijas locekli.
1783. gadā Floridablankas grāfs, karaļa Karlosa III favorīts, nolīga Goiju uzgleznot viņa portretu. Goija sadraudzējās arī ar kroņprinci Luisu un apmetās viņa mājā. Par viņa patroniem kļuva arī Osunas hercogs un hercogiene, karalis un citas nozīmīgas personas. Pēc Karlosa III nāves 1788. gadā tronī kāpa Karloss IV, un tieši šajā laikā Goija bija vispopulārākais karaļa galmā.
1792. gadā Goija pēc slimības kļuva kurls, un tas viņu darīja nesabiedrisku. Viņš atkopās piecus gadus, lasīdams par Lielo franču revolūciju un tās filozofiju. Šajā laikā tapa drūmu vīziju sērija ar nosaukumu "Kaprīzes" (Los Caprichos, 1799). 1799. gadā Goija kļuva par Spānijas galma gleznotāju ar 50 000 reālu algu un 500 dukātiem karietei. Viņš strādāja pie Sanantonio de la Floridas Ermitāžas, gleznoja karalisko ģimeni un aristokrātijas pārstāvjus.
Pēc Spānijas neatkarības kara (1808-1814), nomainoties varai, Goijas nozīme galmā saglabājās. 1812. gadā Goija radīja tādas gleznas kā "Mameluku uzbrukums" un "1808. gada trešais maijs", kā arī gatavoja grafiku sēriju "Kara šausmas".
Spānijā atgriežoties karalim Ferdinandam VII, viņa attiecības ar Goiju nebija draudzīgas. 1814. gadā Goija dzīvoja ar savu māsīcu Mariju del Rosario Veisu un viņas meitu Leokādiju. Viņš turpināja strādāt pie portretiem, Sv. Hustas un Sv. Rufinas attēliem, litogrāfijām, vēršu cīņu attēliem utt. Vēloties sevi izolēt, viņš iegādājās sev māju netālu no Mansanaresas un to nosauca par "Kurlā namu". Tur viņš radīja savus "Melnos gleznojumus".
1824. gadā Goija devās uz Bordo un Parīzi. Viņš apmetās Bordo. 1826. gadā Viņš pēc slimības atgriezās Spānijā, kur tika silti uzņemts, tomēr vēlāk atgriezās Bordo, kur 1828. gadā 82 gadu vecumā nomira.
[izmainīt šo sadaļu] Darbi
Goija gleznoja portretus (Spānijas karalisko ģimeni, tostarp Karlosu III un Ferdinandu VII) sižetiski jautras gleznas un karikatūras, taču arī kara un nāves ainas. Gleznās vērojama lēna pāreja uz arvien tumšākām noskaņām; mūsdienu ārsti uzskata, ka viņš, iespējams, saindējās ar svinu krāsu pigmentos un tāpēc arī 1792. gadā kļuva kurls. Mūža beigās Goija gleznoja ārprāta un fantastisku vīziju ainas, ko uzskata par ekspresionisma ietekmes avotu.
Divas no Goijas slavenākajām gleznām ir "Kailā maha" (La maja desnuda) un "Apģērbtā maha" (La maja vestida). Abās attēlota viena sieviete vienā un tajā pašā pozā, tikai attiecīgi kaila vai apģērbta.
1799. gadā Goija radīja 80 grafiku sēriju "Kaprīzes". Tajās – pēc viņa paša vārdiem – viņš attēloja "neskaitāmās vājības un untumus, kas atrodami katrā civilizētā sabiedrībā, kā arī ierastos aizspriedumus un krāpšanu, ko biežus dara paradumi, nezināšana vai egoisms".
Iegādājies "Kurlā namu", Goija tur radīja daudzas neparastas gleznas un apgleznoja arī sienas. Viens no slavenākajiem šī perioda darbiem ir glezna "Saturns aprij savus bērnus" (šis darbs ir 14. sērijā "Melnie gleznojumi"). Pēc Goijas nāves sienu gleznojumi tika pārnesti uz audekla. Šī laika gleznojumi ir drūmi un fantastiski – Goija cieta no kurluma un, iespējams, arī kādas encefalīta formas.
XIX gs. sākumā Goija akvatintas tehnikā radīja sēriju "Kara šausmas" (Los desastres de la guerra), kur attēlotas ainas no Spānijas neatkarības kara. Šie darbi tika publicēti tikai 1863. gadā, 35 gadus pēc mākslinieka nāves.
Goijam bija daudz draugu spāņu aristokrātijas aprindās. Viņš gleznojis Pedro de Alkantara Tellesu-Hironu, devīto Osunas hercogu, un viņa sievu Mariju Hosefu de la Soledadu, devīto Osunas hercogieni, savu slaveno patronesi Mariju del Pilaru Teresu Kajetanu de Silvu i Alvaresu de Toledo, trīspadsmito Albas hercogieni un viņas vīru Hosē Alvaresu de Toledo i Gonsaga, trīspadsmito Albas hercogu.
