Rožkrustieši

Vikipēdijas raksts

Rožkrustieši jeb rozenkreiceri (vācu Rosenkreuzer, no Rose 'roze' un Kreuz 'krusts') ir slepena teozofiska brālība, kuras darbības uzplaukuma posmu saista ar 15.-17. gadsimtu. Brālības nosaukums cēlies no viņu izmantotā Rozes krusta simbola, kuru izmanto arī dažos brīvmūrnieku rituālos. Roze simbolizē augšāmcelšanos, savukārt krusts – atpestīšanu. Daudzi uzskata, ka mūsdienu rožkrustieši nav saistīti ar 17. gadsimta Rozes krusta brālību, lai arī seko tās mācībai.

Rožkrustiešu mācības pamatā ir trīs anonīmi teksti – Fama fraternitatis oder Entdekkung der Brüderschaft des hochlöblichen Ordens des Rosen Creutzes (1614), Confessio fraternitatis oder Bekanntnus der löblichen Brüderschaft des hochgeehrten Rosen Creutzes (1615) un Chymische Hochzeit des Christiani Rosencreutz (1616).

Satura rādītājs

1 Aizsākumi
2 Vēsture
3 Cilvēki, kuriem bijusi liela ietekme uz Rožkrustiešu ordeni vai kurus uzskata par rožkrustiešiem
4 Ārējās saites

[izmainīt šo sadaļu] Aizsākumi

Rozes krusta templis, Teophilus Schweighardt Constantiens, 1618

Saskaņā ar leģendu Rožkrustiešu ordeni nodibināja vācu svētceļnieks Kristians Rozenkreics (Christian Rosenkreuz, 1378-1484) 1407. gadā. Viņš bija mācījies Palestīnā vairāku okultisma skolotāju vadībā. Viņa dzīves laikā ordenis nedrīkstēja būt liels – atļauti bija ne vairāk kā astoņi biedri. Kad Rozenkreics 1484. gadā nomira, ordeņa darbība apsīka, lai atjaunotos 17. gs. sākumā. Mūsdienu rožkrustieši šo leģendu vērtē dažādi – daži to uzskata par patiesību, savukārt citi domā, ka Rozenkreics ir bijis kādas slavenas vēsturiskas personas pseidonīms (bieži tiek minēts Frensiss Bēkons). Tiek uzskatīts, ka Rozenkreics, iespējams, bijusi fiktīva persona.

Pēc mazāk zināmas leģendas, kas meklējama brīvmūrnieku literatūrā, rožkrustiešu ordenis ticis dibināts 46. gadā, kad kādu Aleksandrijas gnosticisma gudro vārdā Ormuss un viņa sešus sekotājus kristietībai pievērsa Jēzus māceklis Marks. Tādējādi izveidojās rožkrustiešu kustība, kas sevī apvienoja primitīvu kristietību ar ēģiptiešu mistērijām. Šīs leģendas patiesīgums nozīmētu, ka Rozenkreics bijis tikai iniciēts un kļuvis par Lielmeistaru jau pastāvošā ordenī, nevis bijis tā dibinātājs.

Cita versija vēsta, ka rožkrustiešu mācības sākums meklējams jau mistēriju skolās Senajā Ēģiptē. Pirmā bija Ozirisa skola (1500 p.m.ē.), kurā varēja mācīties tikai izredzētie stingras slepenības režīmā un speciāli būvētās celtnēs, arī piramīdās. Tajās notika praktiskās nodarbības sevis un pasaules izzināšanā, iesvētību ceremonijas un mistiski rituāli. Laika gaitā mācība sāka izplatīties ārpus Ēģiptes robežām. Grieķu filozofs Pitagors lielu daļu zināšanu ieguva Ēģiptē. Atgriezies Grieķijā, viņš nodibināja okultās Pitagoriešu skolu, kas nodarbojās ar misticisma filozofiju. Arī Grieķijā mācības noslēpums tika uzticēts tikai nedaudziem – tiem, kuri spēja izturēt ilgstošus pārbaudījumus. Mūsu ēras 3. gadsimtā ordeņa idejas un mācība izplatījās Itālijā, bet 8. gadsimtā – Francijā, Anglijā, Vācijā un citur. Vēlākajos gadsimtos, pateicoties templiešiem un alķīmiķiem, ordeņa mācību jau pazina visā Eiropā un Austrumzemēs.

[izmainīt šo sadaļu] Vēsture

Fama Fraternitatis (1614)

Organizācija, ko 17. gs. pazina kā Rožkrustiešu biedrību (Rosenkreuzer), visdrīzāk bija grupa indivīdu ar līdzīgiem viedokļiem par noteiktām lietām. Nav nekādu liecību, kas vēstītu, ka notikušas jebkādas sanāksmes vai ka pastāvējušas amatpersonas. Tā laika rožkrustiešu kustības darbu autori bija morāli un reliģiski reformatori, kas galvenokārt izmantoja ķīmiju (alķīmiju) un citas zinātnes, lai paustu savu viedokli. Viņu darbiem piemita mistiska vai okulta nokrāsa. Tomēr iespējams arī, ka viduslaikos mācības vairāku iemeslu dēļ notika slepeni. Pirmkārt, tika uzskatīts, ka cilvēki vēl nav gatavi saņemt slepenās zināšanas un ka tās, bez izpratnes pielietotas, varētu nodarīt neatgriezenisku ļaunumu cilvēcei. Otrkārt, būtisks šķērslis mācības atklātai paušanai bija arī inkvizīcija.

Tomēr tieši 17. gadsimtā Rozes krusta ordenis sevi pieteica ar vairākiem atklātiem manifestiem. Fama Fraternitatis (1614),Confessio Fraternitatis (1615) un Chymische Hochzeit des Christiani Rosencreutz ("Kristiāna Rozenkreica ķīmiskās kāzas", 1616) publicēšana izraisīja interesi visā Eiropā, kā rezultātā darbi tika izdoti atkāroti. Par šo tematu tika uzrakstīti arī daudzi pamfleti, kuros tika pausta kā pozitīva, tā negatīva attieksme un kuru autori bieži vien nezināja neko par manifestu autoru īstajiem nodomiem. Saskaņā ar vēstures avotiem iespējams, ka pirmais darbs manuskripta veidā tika uzrakstīts jau ap 1610. gadu. Pētījumi liecina, ka visus trīs dokumentus, kā arī Rožkrustiešu ordeņa ideju, iespējams, radījis teologs Johans Valentīns Andrea (Johann Valentin Andrea, 1586-1654), lai arī oficiāli apstiprināts tikai tas, ka viņš ir "Ķīmisko kāzu autors" (vēlāk viņš pats darbu nosauc par ludibrium jeb (aptuveni) muļķīgu rotaļu). Rožkrustiešu darbu autori pārsvarā deva priekšroku luterānismam, nevis Romas katolicismam.

[izmainīt šo sadaļu] Cilvēki, kuriem bijusi liela ietekme uz Rožkrustiešu ordeni vai kurus uzskata par rožkrustiešiem

Pirms Rožkrustiešu manifesta

Ramons Lulls (Ramon Llull), Portugāles Deniss (Denis of Portugal), Portugāles Elizabete, Leonardo da Vinči (Leonardo da Vinci), Heinriks Korneliuss Agripa (Heinrich Cornelius Agrippa), Paracelzs (Paracelsus), Fransuā Rablē (François Rabelais), Nostradamuss (Nostradamus), Migels Serveto (Miguel Serveto), Džons Dī (John Dee), Džordāno Bruno (Giordano Bruno).

17. un 18. gadsimtā

Frensiss Bēkons (Francis Bacon), Viljams Šekspīrs (William Shakespeare), Mihaels Maiers (Michael Maier), Jākobs Bēme (Jacob Boehme), Renē Dekarts (René Descartes), Blēzs Paskāls (Blaise Pascal), Īzaks Ņūtons (Isaac Newton), Gotfrīds Vilhelms Leibnics (Gottfried Leibniz), Johans Sebastians Bahs (Johann Sebastian Bach), Bendžamins Franklins (Benjamin Franklin), Johans Volfgangs fon Gēte (Johann Wolfgang von Goethe), Volfgangs Amadejs Mocarts (Wolfgang Amadeus Mozart), Ludvigs van Bēthovens (Ludwig van Beethoven).

19. un 20. gadsimtā

Viktors Igo (Victor Hugo), Paskāls Beverlijs Randolfs (Paschal Beverly Randolph), Francs Hartmans (Franz Hartmann), Viljams Vinns Vestskots (William Wynn Westcott), Semuels Laidels Makgregors Maters (Samuel Liddell MacGregor Mathers), Rūdolfs Šteiners (Rudolf Steiner), Makss Heindels (Max Heindel), Arnolds Krumms-Hellers (Arnold Krumm-Heller), Hārvijs Spensers Lūiss (Harvey Spencer Lewis), Džordžs Aleksandrs Salivans (George Alexander Sullivan), Hermanis Hese (Hermann Hesse).