Brīvmūrnieki

Vikipēdijas raksts

Brīvmūrnieku ordenis (arī saukts par masonu kustību) ir vispasaules savienība, kas apvieno izglītotus un attiecīgi iesvētītus cilvēkus, kuri kopīgi strādā, lai tikumiski un garīgi pilnveidotu cilvēci. Vēl precīzāk - masonisms ir morāles sistēma, kas apslēpta alegorijās un atklājas simbolos. Taču tik īsos formulējumos nav iespējams sniegt skaidru priekšstatu par masonisma uzdevumiem. Varam teikt, ka ordeņa uzdevums ir būtības likumu izzināšana, lai tos mērķtiecīgi pielietotu un ietekmētu cilvēci tās evolūcijas garīgajā un tikumiskajā pilnveidošanas ceļā. Tik plašs mērķis brīvmūrniekiem liek saskarties ar daudzveidīgiem jautājumiem, piemēram, reliģiskajiem, filozofiskajiem, sociālajiem, morāles un pat okultiem jautājumiem.

Reliģiskajos jautājumos masonisms iestājas par ticības brīvību un cīnās pret šauru dogmatismu un jebkura veida sektantisma izpausmēm, tos uzskatot par vienu no cilvēku sašķeltības un tikumiski pazemojošajiem iemesliem.

Lielo Visuma Celtnieku masonisms redz kā tikumisku objektu, kas ir iedzimts katrā cilvēka dvēselē, tai pat laikā atstājot pilnīgu uzskatu brīvību par šo objektu katram cilvēkam veidot savu priekšstatu un tiekties uz to saskaņā tikai ar savu pārliecību. Tādā veidā varam teikt, ka brīvmūrnieku ordenis savā ziņā iet paralēlu ceļu baznīcai, taču nekādā gadījumā ar to nekrustojas.

Ja arī masonisms pietiekami tuvu pietuvojas reliģiskajiem jautājumiem, tad tas notiek drīzāk raugoties no metafizikas redzes lauka, nekā no tīras ticības aspekta un šajos jautājumos ienes īsteno zināšanu meklējumu garu un plaša aspekta iejūtību un iecietību, tieši tā, kā masonisms aplūko visus filozofiskos un zinātniskos jautājumus.

Patiesība ir neuzvaramais spēks tam, kurš prot tajā orientēties un rīkoties bez prāta aptumšojušās pārliecības un kaislībām. Masonisma vidē var tikt uzņemts kurš katrs bez īpašām ārējām atšķirībām – cilvēkam tikai jābūt iekšēji brīvam un ar labiem tikumiem. Brīvmūrnieku vidē ir kā karaļi un zemju valdnieki tā vienkāršs strādnieks, bagāts un nabags un visi ir līdzīgi kā brāļi. Tieši masonisms rada vispiemērotākos apstākļus, lai varētu tuvoties patiesībai.

Liela ir visu laiku attīstītāko cilvēku neizsīkstoša ticība un cerība atrast izlīdzinošu sintēzi starp reliģiju un zinātni, savstarpēju līdzsvaru starp sociālajām atšķirībām un to var atrast mierīgajā un bez kaislībām esošajā ložas atmosfērā, kur katram ir jāaizmirst sava veicamā loma dzīvē. Kā Ložā tā ikdienas dzīvē katrs masons kļūst par strādnieku kopīgo mērķu labā.

Savos visplašākajos centienos, pielietojot apziņas spēku, masonisms nevarēja un nevar balstīties tikai uz oficiālo zinātni. Līdztekus racionālo zināšanu attīstībai, caur gadu simteņiem, caur visai cilvēces attīstībai mēs redzam kā vijas okulto zināšanu straume, no kuras masonisms ir paņēmis to, kas licies visnepieciešamākais un noderīgākais.

Dažas masonisma paražas un rituāla sastāvdaļas ietver sevī ceremoniālās maģijas pēdas. Piemēram, pieradums svinīgajos brīžos dzelžaini nostāties pret jauno atnācēju ložā vai arī savienoties ķēdē sadotām rokām. Ķēdē, piemēram, slēpjas centieni radīt pastiprinātu egregoru, tas ir - savienojoties tiek apvienots un pastiprināts ķēdē katra stāvošā atsevišķais psihiskais spēks. Šeit svarīgi paskaidrot starpību starp reliģisko aspektu un seno maģiju. Pirmajā gadījumā cilvēks kļūst par pasīvu būtni Lielā sākuma priekšā un tas izpaužas lūgšanā, taču maģija ir zināšanu sistēma par cilvēku pazemību, attīstot garu un slepenos, apslēptos dabas spēkus katrā. Pats galvenais - tas ir brīvprātīgs akts.

Sociāli politisko jautājumu sfērā ordeni var raksturot divējādi: vairāk un harmoniskāk attīstīt atsevišķu cilvēku personību un centieni ciešāk sakļaut šīs personības vienā sabiedriskā kolektīvā. Tas izpaužas arī vēsturiskajā masonisma devīzē "Brīvība, Brālība, Vienlīdzība" ( šo devīzi franču masonismā ieviesa pazīstamais franču mistiķis Klods De Sen-Martens XVll gadsimta beigās. Ordeņa senā devīze ir "Deus Meumque Jus").

Masonisms kā vēsturisks spēks vienmēr atrodas kustībā un gadsimtu garumā nav ieguvis politisku programmu kā tas vienmēr ir noticis ar partijām, kuru mūžs parasti ilgst tikai divu, trīs gadu desmitu garumā. Masonisms ievieš dzīvē savus centienus un, atkarībā no laikmeta un valsts, kļūst par platformu.

Masonisms stāv ārpus politikas, un saskaņā ar savu konstitūciju, jebkura veida politiskas diskusijas un strīdi ložās ir aizliegtas. Tā ir viena no galvenajām ordeņa iezīmēm. Tai pat laikā ordenis vienmēr ir bijis un arī nākotnē būs ievērojams faktors katras valsts sabiedriskajā dzīvē. Kaut vai tādēļ, ka, cauraužot un iekļūstot visos sabiedrības slāņos, ordenis visur un vienmēr ienes savus izlīdzinošos, mīkstinošos samierināšanas ideālus, saskaņu un mīlestību pret savu tuvāko. Tādejādi miers, mīlestība, brālība un darbs - brīvmūrnieku augsto ideālu būtība (neraugoties ne uz kādām grūtībām un pretspēku, kas rodas no cilvēciskās dabas nepilnības) tiek realizēti un ieviesti ar nesatricināmu apņēmību.

Kaut arī, ar ļoti labām idejām, masonu organizācija ir sastapusies ar dažādiem šķēršļiem - viņu daudzējādi uztveramo simboliku, saistību ar dažādām slepenām, tikai-priekš-šaura-loka, organizācijām. Ar to, ka ļoti, ļoti daudz slavenu cilvēku ir masonu organizācijā un ticībā, un tas paver daudzu pasaules valstu kontroles iespējas.