Dominikāņi

Vikipēdijas raksts

Dominikāņi, arī Sprediķotāju mūki, sv. Dominika dibināts mūku ordenis ķeceru atgriešanai katoļticībai. Tā kā mūki virs baltā apģērba valkāja melnu mēteli un kapuci, tos sauca arī par melnajiem brāļiem.

[izmainīt šo sadaļu] Dominikāņu ordeņa vēsture

Pirmā ordeņa mītne bija Tulūzā 1215. g. Tā kā sv. Dominiks pats bija augustīniešu kanoniķis, tad viņš savam ordenim pieņēma sv. Augustīna reglamentu, ko 1221. g. ģenerālkapituls papildināja ar premonstriešu ordeņa noteikumiem. Ordeņa galva ir uz visu mūžu ievēlēts ģenerālmaģistrs ar sēdekli Romā. Ordenis ir sadalīts provincēs, ko pārvalda uz četru gadu termiņu ievēlēts provinciāls. Katram klosterim ir savs ik pa četriem gadiem brālības vēlēts priors. Tāpat 1221. g. ģenerālkapituls nolēma, ka dominikāņu ordenim līdzīgi fransiskāņiem nevar piederēt nekādi īpašumi, izņemot klostera ēkas un baznīcas, bet dominikāņiem jādzīvo nabadzībā no žēlastības dāvanām. Tomēr jau 1425. gadā pāvests piešķīra dominikāņiem tiesības iegūt nekustamo īpašumu un nodrošinātus ienākumu avotus. Neilgā laikā pēc Dominika nāves dominikāņi iespiedās Dānijā, Zviedrijā, Prūsijā, Polijā, kristīdami pagānus un sprediķodami; sv. Hiacints 35 gadu ilgā misijas ceļojumā devās pāri Ziemeļeiropai uz Tatāriju, Tibetu un Ķīnu. Tāpēc jau 1252. gadā pāvests varēja kādā vēstulē teikt, ka dominikāņi sprediķo "saracēņiem, grieķiem, bulgāriem, sīriešiem, gotiem, armēņiem, žīdiem, tatāriem, ungāriem". No 14. gadsimta līdz 17. gadsimta vidum dominikāņiem bija daudz misiju Persijā, Indijā, Ķīnā un Āfrikā. Dominikāņi sekoja spāņu un portugāļu iekarotājiem Jaunajā pasaulē. Dominikāņi ietekmēja arī viduslaiku teoloģiju, dominikāņi bija arī pazīstamie sholastiķi Alberts Lielais un Akvīnas Toms, dominikāņu rokās atradās arī daudzas katedras Parīzes, Oksfordas, Boloņas, Vīnes, Prāgas, un citās universitātēs. Tāpat dominikāņiem ir lieli nopelni Baznīcas mākslas attīstībā, Fra Bartolomeo un Fra Andželiko bija šī ordeņa brāļi. Sākot ar 17. gadsimtu dominikāņus sāk izspiest jezuīti. No abiem ubagotāju mūku ordeņiem - franciskāņiem un dominikāņiem - vispirms Latvijā ieviesās dominikāņi, jo bīskaps Alberts jau 1215. gadā Romā iepazinās ar sv. Dominiku IV Laterānas koncila laikā.

[izmainīt šo sadaļu] Dominikāņi Livonijā

Arī pāvesta legāts Livonijā 1225. g., bīskaps Vilhelms no Modenas, bija dedzīgs dominikāņu ordeņa atbalstītājs. Laikam Vilhelma ierosināts, bīskaps Nikolajs jau 1234. gadā piešķīra dominikāņiem Rīgā pili, un vēlāk Vilhelms iecēla dominikāņu ordeņa brāli Heinrihu par Sāmsalas - Vīkas bīskapu. Dominikāņus Rīgā pabalstīja arī Rīgas domkapituls, kam 1210. - 1373. g. bija tie paši premonstriešu ordeņa statūti, kas dominikāņiem. Pēc dominikāņu klostera dibināšanas Rīgā, 13. gadsimta pirmajā pusē dominikāņi cēla arī savu sv. Jāņa baznīcu, kas gan rakstos pirmoreiz minēta tikai 1312. gadā. Jāņa baznīcas klosteri dominikāņi bija spiesti atstāt 1524. gada reformācijas nemieru laikā. Tāpat dominikāņiem bija savi klosteri arī Igaunijā, kas kopā ar pārējiem Livonijas dominikāņiem piederēja Dānijas, bet sākot ar 1476. gadu pamazām pieslējās Holandes kongregācijai. Vēl 1521. gadā Dominikāņu klosteri atvēra Narvā, kur paglābās no Rīgas, Tērbatas un Rēveles konventiem padzītie mūki.