Viktorijas ezers
Vikipēdijas raksts
| Viktorijas ezers | |
|---|---|
 |
|
| Koordinātes: | 2°3'D 33°4'A |
| Platība: | 69 485 km2 |
| Maks. garums: | 337 km km |
| Vid. dziļums: | 40 m |
| Maks. dziļums: | 84 m |
| Tilpums: | 2 760 km3 |
| Augstums vjl.: | 1 133 m |
| Izteka: | Baltā Nīla |
| Sateces baseins: | 184 000 km2 |
| Sateces baseina valstis: | Kenija Tanzānija Uganda |
| Salas: | > 3000 |
| Apdz. vietas krastos: | Kisumu, Kenija Bukoba, Tanzānija Mvanza, Tanzānija Kampala, Uganda Entebe, Uganda |
Viktorijas ezers (arī Victoria Nyanza, Ukerewe, Nalubaale) ir lielākais ezers Āfrikā. Lielākais tropiskās joslas ezers pasaulē, otrs lielākais saldūdens ezers pasaulē. Salīdzinājumā ar savu izmēru ezers ir relatīvi sekls - maksimālais dziļums ir 84 metri, vidējais dziļums - 40 metri, tāpēc ezers ir septītais lielākais pasaulē pēc tilpuma. Ezera krasta garums - 3 440 km.
No Viktorijas ezera iztek Nīlas garākais atzars - Baltā Nīla. Lielākā ieteka - Kagera. Ezers atrodas uz plakankalnes netālu no Āfrikas Lielā lūzuma zonas.
Ezers atrodas vairākās valstīs - Kenijā, Tanzānijā un Ugandā. Ezerā ir vairāk kā 3000 salu, daudzas no tām ir apdzīvotas. Pazīstamākās salas ir Ugandas teritorijā esošās Seses salas, kuras kļūst par aizvien populārāku tūrisma objektu. Ukereves sala ir lielākā ezerā, platība 530 km², sestā lielākā ezera sala pasaulē.
Kopš XX gadsimta sākuma ezers tiek izmantots prāmju satiksmei, kas savieno ezsra krastā esošās pilsētas. 1996. gada 21. maijā ezerā nogrima tvaikonis "MV Bukoba" līdzi paņemot gandrīz 1 000 cilvēku dzīvības.
Satura rādītājs |
[izmainīt šo sadaļu] Ģeoloģiskā vēsture
Ezers ir salīdzinoši jauns - tā gultne veidojusies pirms aptuveni 400 000 gadu, kad uz rietumiem tekošas senas upes aizšķērsoja tektoniskos procesos uz augšu pacelts Zemes garozas bloks.
Tā kā ezers ir salīdzinoši sekls, tas ir jūtīgs pret klimata izmaiņām. Grunts paraugu analīze liecina ka kopš izveidošanās Viktorijas ezers trīs reizes ir pilnībā izžuvis. Iespējams, ka šīs ezera izžūšanas saistāmas ar leduslaikmetiem, kad nokrišņu daudzums ievērojami samazinājās. Pēdējo reizi ezers izžuva pirms 17 300 gadiem un piepildījās pirms 14 700 gadiem. Tieši šo pēdējo 14 700 gadu gaitā ezerā paspējā izveidoties daudzas zivju sugas, kas dzīvo tikai Viktorijas ezerā.
[izmainīt šo sadaļu] Atklāšanas vēsture
Pirmās rakstītās ziņas par ezeru nāk no arābu tirgotājiem, kas apceļoja Austrumāfriku meklējot vērtīgas preces. 1160jos gados arābi uzzīmējuši labas kvalitātes karti, kas ataino arī Viktorijas ezeru un norāda, ka no tā iztek Nīla.
Eiropieši ezeru pirmo reizi ieraudzīja tikai 1858. gadā (britu ceļotājs Džons Hennings Speke). Ticēdams, ka milzīgais ezers ir Nīlas iztekas avots, Speke vēlāk ezeru nosauca britu karalienes Viktorijas vārdā. Dienvidos, pie Tanganjikas ezera no slimības tajā laikā atkopās Spekes ceļojuma biedrs Ričards Bērtons. Starp abiem ceļotājiem izraisījās strīds par to, vai Viktorijas ezers ir Nīlas iztekas avots vai nē, jo Speke bija izdarījis tikai pieņēmumu, nevis redzējis pašu Nīlu. Rezultātā izcēlās plašas publiskas debates, kas sabiedrībā izraisīja lielu interesi par tālaika zinātnes pētījumiem, uz Austrumāfriku devās daudzas ekspedīcijas ar mērķi noskaidrot patiesību.
Labi pazīstamais britu pētnieks, misionārs Dāvids Livingstons nesasniedza Nīlas izteku un aizgāja par tālu rietumos, sasniedzot Kongo upes baseinu. Spekes hipotēzi apstiprināja amerikāņu žurnālists Henrijs Stenlijs, kurš veica maršrutu ap Viktorijas ezeru un atrada Nīlas izteku.
[izmainīt šo sadaļu] Ekoloģiskās un sociālās problēmas
Viktorijas ezeram ir ļoti liela loma miljoniem cilvēku dzīvē, tas pieder pie pasaulē visblīvāk apdzīvotajiem reģioniem. Cilvēka saimnieciskā darbība atstājusi negatīvu ietekmi uz ezeru. Lielu, negatīvu ietekmi atstājušas ievazātas sugas, mežu izciršana, piesārņojums.
[izmainīt šo sadaļu] Ievazātās sugas
1954. gadā ar mērķi palielināt zivju nozveju ezerā tika ielaists Nīlas asaris (Lates niloticus). Asara introdukcija turpinājās ap 10 gadus. Šī zivju suga ezerā pēkšņi sāka vairoties 1980to gadu vidū, līdz kļuva par dominējošo ezera ekosistēmas sugu. Ar līdzīgu mērķi ezerā tika ielaista Nīlas tilapija (Oreochromis niloticus).
Rezultātā ezera dabiskā fauna krasi izmainījās, simtiem tikai šai ezerā dzīvojošas zivju sugas ir tuvu izmiršanai vai izmirušas. Daļa lielajā ezerā izmirušo sugu ir saglabājušās mazākos ezeros Viktorijas ezera tuvumā.
Valstis - ezera īpašnieces ir mēģinājušas vienoties par kopēju darbību vismaz daļējai ezera ekosistēmas atjaunošanai. Pasaules Banka un Eiropas Savienība ir atbalstījušas ezera atjaunošanas programmas, kuras nav devušas lielus acīmredzamus rezultātus, bet palīdzējušas mainīt apkārtējo iedzīvotāju attieksmi pret ezera problēmām, izaudzināt kvalificētu vietējo speciālistu paaudzi.
Veiksmīgāka ir bijusi cīņa ar no tropiskās Amerikas ievazātu augu - ūdens hiacinti (Eichhornia crassipes), kas ap 1995. gadu klāja 90% no ezera piekrastes Ugandas teritorijā. Augsa izplatību izdevās ierobežot ar tā dabiskā kaitēkļa - ūdens hiacinšu smecernieka (Neochetina eichhorniae) palīdzību.
