Jelgavas pils

Vikipēdijas raksts

Jelgavas pils atrodas 40 km uz dienvidiem no Rīgas, autoceļa Rīga-Jelgava labajā pusē uz šauras pussalas starp Lielupi un tās atteku Driksnu.

Slavenā Krievijas galma arhitekta Frančesko Bartolomeo Rastrelli (1700-1771) celtā pils ir viena no nedaudzajām Kurzemes - Zemgales hercogistes (1562-1772) galvaspilsētas ēkām, kas saglabājusies no 1944. gadā sagrautās pilsētas.

Pils vēsture aizsākās 1737. gadā, kad pēc Ketleru dinastijas pēdējā hercoga Ferdinanda nāves par jauno Kurzemes - Zemgales valdnieku ievēlēja Ernestu Johanu Bīronu (1690-1772) - Krievijas ķeizarienes Annas Ivanovnas favorītu. Lai pasvītrotu hercogu dinastijas maiņu Kurzemē, Ernests Johans nolēma jauno rezidences pili būvēt iepriekšējās hercogu rezidences - 14. gs. celtās Livonijas ordeņa pils vietā. Veco Jelgavas pili tā paša gada rudenī uzspridzināja un nojauca, lai atbrīvotu vietu jaunceļamajai pilij.

1738. gada 14. jūnijā tika likts jaunās pils pamatakmens un uzsākti būvdarbi. Pils celtniecība norisinājās divos posmos: 1738.-1740.g. un 1763.-1772.g. 1740. gada rudenī visi trīs pils korpusi bija uzmūrēti un centrālajiem jau uzsākti iekštelpu apdares darbi. Pārtraukums pils būvdarbos iestājās pēc hercoga Ernesta Johana aresta 1740. g. 20. novembrī Pēterburgā un tam sekojošās trimdas. No Jelgavas uz Pēterburgu aizveda hercogam konfiscētos būvmateriālus, apdares materiālus, krāsnis, logus un daudzus citus priekšmetus, kurus Rastrelli izmantoja Pēterburgā, piļu celtniecībā.

Pēc hercoga restitūcijas 1762. gadā varēja uzsākt pils atjaunošanu un būvdarbu pabeigšanu. 1764. gada pavasarī finansiālās grūtības un darba spēka trūkums bija par pamatu tam, ka tikai 1772. gada 8. decembrī hercogs Ernsts Johans varēja pārcelties dzīvot savā jaunajā rezidencē, bet pils iekšējā apdare turpinājās vēl ilgi pēc tam.

1795. gadā Kurzemes - Zemgales hercogiste beidza pastāvēt. Tā tika pievienota Krievijas impērijai kā Kurzemes guberņa. Pilī iekārtoja gubernatora rezidenci un izvietoja guberņas administratīvās iestādes.

1798. gada martā pēc Krievijas cara lūguma Jelgavas pilī apmetās Francijas karalis Ludviķis XVIII ar galmu, bet, mainoties politiskajai situācijai, 1800. gada beigās franču emigranti bija spiesti Krieviju atstāt.

Otro reizi Francijas karalis inkognito kā Lilles grāfs uzturējās pilī no 1804. gada beigām līdz 1807. gada rudenim.

Pēc tam pilī atkal iekārtojās Kurzemes gubernators. Līdz pat 1915. gadam pilī izvietojās guberņas administratīvais centrs. Pēc Pirmā Pasaules kara tā nonāca Latvijas valsts īpašumā. 1937. gadā ēkā izvietoja Latvijas lauksaimniecības kameru un aizbūvēja Rietumu puses atvērumu ar jaunizveidojamās Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas (šobrīd LLU) laboratorijas korpusu. Šobrīd pilī izvietota LLU administrācija un četras no deviņām Latvijas Lauksaimniecības universitātes fakultātēm.

Savas pastāvēšanas vēsturē pils vairākkārt degusi. 1788. gadā nodega Ziemeļu korpuss un puse no centrālā korpusa. 1805. gadā un 1816. gadā Ziemeļu korpuss izdega atkārtoti.1919. gadā pili pilnīgi nodedzināja Bermonta-Avalova vadītās armijas karavīri. Vislielākie postījumi ēkai nodarīti Otrā pasaules kara laikā, kad 1944. gada jūlija beigās pili sagrāva. Tā rezultātā šodien redzams tikai pils ārējais apveids, pēc 1963. gada rekonstrukcijas.

Jau 1740. gadā pils cokolstāvā iekārtoja atsevišķas telpas hercogu kapeņu vajadzībām un uz tām pārvietoja mirušo valdnieku sarkofāgus no iepriekšējās, 1583. gada celtās un 1738. gadā nojauktās baznīciņas pagraba velves. 1820. gadā kapenes ierīkoja Dienvidaustrumu skvēra cokolstāvā, kur tās atrodas arī šodien.

Pavisam kapenēs apbedīti 24 Ketleru un 6 Bīronu dinastijas pārstāvji. Apbedījumi 21 metāla sarkofāgā un 9 koka zārkos attiecas uz laika posmu no 1569. gada līdz 1791. gadam. 1973. gadā Rundāles pils muzejs uzsāka kapeņu inventarizāciju un restaurāciju, bet kopš 1992. gada vasaras tās atvērtas apmeklētājiem.