Romas karaliste

Vikipēdijas raksts

Romas karaliste - Senās Romas valsts attīstības periods no tās dibināšanas (pēc tradīcijas - 753.gadā p.m.ē., Romuls) līdz Romas republikas nodibināšanai 509.gadā p.m.ē., kad tika padzīts pēdējais no kopumā septiņiem Romas karaļiem - Lucijs Tarkvīlijs (Lucius Tarquinius Superbus). Tiek uzskatīts, ka vismaz pēdējo četru karaļu laikā Roma atradās spēcīgā etrusku ietekmē.

[izmainīt šo sadaļu] Romas pirmssākums

Tibras upe Itālijā

Par Romas sākumu līdz mūsu dienām nonākušas daudzas leģendas. Taču neapstrīdamu vēsturisku faktu ir samērā maz. Tiek uzskatīts, ka Romas pilsētas pirmsākumā, ap 1000.g. pr.Kr., Tibras upes krastā bijis latīņu zemnieku ciemats. Kā pilsēta Roma sākusi attīstīties, apvienojoties vairākām tuvumā dzīvojošām ciltīm, lielākās no kurām bijušas - latīņi, sabīņi, ligūri un etruski.

Sākotnēji Roma veidojusies kā pilsētas tipa valsts Itālijas pussalā, kas līdz tam bija raksturīgi lielai Vidusjūras reģiona daļai. Šo pilsētvalsti sākumā - no 753.g. pr.Kr. līdz 510.g. pr.Kr. pārvaldīja Romas karaļi, kuru, kā liecina vairums pētījumu, pavisam bijis septiņi. Tāpēc šo Romas attīstības pirmsvēstures periodu nereti dēvē par karaļu laiku. Tieši karaļu laikā Roma nostiprinājās kā pilsēta. Tās teritorija no nelielas apmetnes ievērojami paplašinājās, pieauga arī iedzīvotāju skaits, tika uzsākta daudzu publisku ēku celtniecība, līdz Roma kļuva par vienu no lielākajām Apenīnu pussalas pilsētām.

[izmainīt šo sadaļu] Romas attīstības faktori

Jādomā, ka viens no galvenajiem faktoriem, kas romiešus jau sākotnēji atšķīra no vairuma citu seno tautu un valstu Vidusjūras reģionā un, kas veicināja vēlākās Romas attīstību un pieņemšanos spēkā, bija organiska sabiedrības institucionālā struktūra, kas izveidojās vēl karaļu laikā. Šajā laikā sākās Romas iedzīvotāju noslāņošanās. Tie sadalījās divos galvenajos slāņos: patriciešos un plebejos. Patricieši baudīja politiskas tiesības, tie no sava vidus ievēlēja Senātu (senatus), kurš iecēla karali. Karalis valdīja visu savas dzīves laiku, viņš bija atbildīgs par karaspēka savākšanu kara laikā, viņam vajadzēja šo karaspēku arī vadīt kaujā. Karalis bija arī augstākais tiesnesis civilās un kriminālās lietās.

[izmainīt šo sadaļu] Valsts politiskā struktūra

[izmainīt šo sadaļu] Senāts

Senātam nebija tiesību diktēt karalim nekādus lēmumus. Tas nepieņēma arī likumus – tā bija karaļa prerogatīva. Taču karalis, ja viņš to vēlējās, varēja griezties pie Senāta un lūgt tā viedokli vai padomu tajā vai citā jautājumā. Līdz ar to vienvadības princips romiešiem bija sabalansēts ar sarežģītu jautājumu kolektīvu apspriešanu. Ar šo valstisko funkciju sadalījumu vien jau romieši krasi atšķīrās gan no Austrumu despotijām, gan grieķu demokrātijas. Izrādījās, ka šāda valsts institucionālā struktūra ir daudz stabilāka un dzīvotspējīgāka. Karalis krīzes gadījumā varēja pieņemt ātrus, operatīvus lēmumus, nezaudējot laiku ilgstošos strīdos, bet stratēģiski svarīgu lēmumu alternatīvas vairumā gadījumu tika apsvērtas un izdiskutētas Senātā.

[izmainīt šo sadaļu] Plebeji

Tiek uzskatīts, ka plebeju šķiru sākotnēji veidojuši galvenokārt pie ligūru cilts piederošie Romas iedzīvotāji. Par plebejiem sociālā statusa izpratnē tie kļuvuši pēc pakļaušanas citai Romas teritoriju apdzīvojušai ciltij - sabīņiem. Ligūru zemes sabīņi piesavinājušies, padarot iekaroto tautu par saviem pakļautajiem. Taču lai gan plebejiem (tautai) nebija tiešu politisko tiesību, tie aktīvi piedalījās politiskajā dzīvē ar divu savu demokrātisko institūciju palīdzību. Viena no tām bija Comitia Curiata, jeb kūriju komiteja, kas pārstāvēja 30 kūrijas (Curiae). Kūrijas veidojās pēc asinsradniecības vai reliģiskā principa. Kūrijas savās sanāksmēs (asamblejās) izteica viedokli par jauna karaļa iecelšanu vai kara pieteikšanu. Tās, pēc karaļa ierosinājuma parasti sanāca divas reizes gadā. Kūrijām, kūriju komitejai, nebija ne likumdošanas, ne arī padomdevēja tiesības. Taču viņu viedoklis un atbalsts bija svarīgs no valsts vienotības viedokļa, it īpaši kara gadījumos.

Otra plebeju institūcija bija centūriju komiteja (Comitia Centuriata). Šī komiteja pārstāvēja centūrijas (centuria) – Romas militārās vienības. Šīs komitejas tiesības un funkcijas bija līdzīgas kūriju komitejai. Abu komiteju nepieciešamība un to līdzdalība politiskajā dzīvē izskaidrojama ar to, ka arī plebejiem, pēc nozīmīgas militārās reformas 6.gs. p.m.ē., drīkstēja piederēt īpašums, viņiem līdz ar patriciešiem arī vajadzēja kalpot armijā. Centūrijas plebeji tika sadalīti rangos, atkarībā no vecuma un īpašuma lieluma. Lai gan tam it kā bija loģisks pamats, praksē tas nereti izraisīja daudzus strīdus un konfliktus, kas saasinājās Romas republikas laikā. Abas plebeju komitejas ar savu viedokli vai priekšlikumiem varēja griezties gan pie karaļa, gan pie senāta. Lai gan kā vienam, tā otram, kā jau minēts, komiteju viedokļi vai priekšlikumi nebija saistoši, karaļi parasti centās savu galīgo lēmumu sabalansēt ar visu valsts institūciju interesēm.

[izmainīt šo sadaļu] Patricieši

Patricieši bija Romas pilsoņi, kuriem, atšķirībā no plebejiem, piederēja zeme un citi īpašumi. Pastāv viedoklis, ka patricieši cēlušies pārsvarā no sabīņu vidus. Savu priviliģēto stāvokli un patriciešu sociālo un politisko statusu tie ieguvuši pēc ligūru pakļaušanas. Līdz ar to patricieši arī Romas senātā spēlēja galveno politisko lomu. Romas karalistes sākumā tikai patriciešiem bija tiesības nēsāt ieročus, kā arī pienākums un gods aizstāvēt Romu pret ienaidniekiem. Tiem bija aizliegts stāties laulībā ar plebeju pārstāvjiem.

Drīz pēc militārās un daļējas politiskās reformas karaļu laikā, Roma 6. gadsimta pr.Kr. beigās turpināja jau agrāk aizsākušās reformas un pieņēma progresīvāku valsts organizācijas formu - tā kļuva par republiku, kura pastāvēja gandrīz līdz tūkstošgades mijai. Republikas laikā pakāpeniski izzuda arī atšķirības starp plebejiem un patriciešiem.