Daoisms
Vikipēdijas raksts
Daoisms jeb taoisms ir reliģiski filozofiska uzskatu sistēma, kuras pamatā ir Laodzi darbs "Daodedzin". Otrs svarīgākais daoisma darbs ir Džuandzi "Džuandzi". Nozīmīgs daoisma teksts ir arī "Idzin" ("Pārvērtību grāmata") ko izmanto zīlēšanai. Uzskata, ka daoisms izveidojās IV-III gs. p.m.ē. Līdzās konfūcismam daoisms ir viena no divām lielajām Ķīnas tautas filozofiskajām tradīcijām.
Daoisma pamatjēdziens ir "dao", ko bieži tulko kā "ceļš", lai arī šis jēdziens principā ir nedefinējams un netulkojams. Daoismā dao ir kosmiskās kārtības avots un princips, dzīvības spēka plūdums.
Daoisma rituāli sāka veidoties apmēram II gs., ap III gs. daoistu sāka arī pielūgt dievus. Līdz ar IV gs. sākumu Ķīnā saasinājās konflikts starp daoisma un mahājānas budisma piekritējiem, lai arī viņu uzskati būtībā bija visai līdzīgi - šo abu grupu pārstāvji pat viens otru vajāja, taču ar laiku daļēji apvienojās.
Daoismam izplatoties Ķīnā, tas sajaucās ar senākiem uzskatiem – ticībai pieciem elementiem, senču gariem, alķīmijai, burvestībām. Daoisms pats ietekmēja dzenbudismu. Pēc kāda laika atsevišķas daoisma, budisma un konfūciānisma daļas sajaucās, izveidojot neokonfūciānismu. Ķīniešu medicīnas saknes ir daoistiskajā domāšanā, tāpat arī ķīniešu cīņas māksla (piemēram, iņ un jan princips). Austrumu Haņu dinastijas laikā izveidojās organizēts daoisms ar baznīcām, kam bija noteiktas "dievības", kā Laodzi, "Dzeltenais imperators", "Smaragda imperators" utt.
