Aleksandrs Kerenskis
Vikipēdijas raksts
Aleksandrs Kerenskis (Александр Фёдорович Ке́ренский, 1881. g. 4. maijā, Simbirskā - 1970. g. 11. jūnijā, Ņujorkā) - krievu politiķis, jurists, masons. 1917. g. - pēc kārtas otrais Krievijas Pagaidu valdības premjerministrs. Tika atcelts no amata, sagrābjot varu boļševikiem ar Ļeņinu priekšgalā.
Dzimis Simbirskā (arī Ļeņina dzimtajā pilsētā) skolas direktora ģimenē.
1903. g. beidza Sanktpēterburgas universitātes Juridisko fakultāti. Kopš 1904. g. - zvērināts advokāts. 1905. gada decembrī arestēts, jo turēts aizdomās par iesaistīšanos eseru kaujas grupā. Kā advokāts piedalījās daudzās tā laika skaļās tiesas prāvās (Ļenas zelta raktuvju strādnieku apšaušanas izmeklēšanā, Beilisa prāvā, procesā pret Valsts Domes boļševiku frakciju).
Kopš 1915. g. A. Kerenskis vadīja Krievijas Valsts Domes Darba frakciju (t.s. trudovikus).
Kerenskis, būdams Petrogradas Strādnieku un kareivju padomes priekšsēdētāja biedrs, aktīvi piedalījās 1917. g. Februāra revolūcijā. Martā viņš pievienojās sociālistu revolucionāru (eseru) partijai un kļuva par tieslietu ministru, vēlāk (maijā - septembrī) ieņēma kara un jūras ministra posteni.
1917. g. 21. jūlijā Kerenskis nomainīja Georgiju Ļvovu Pagaidu valdības ministra priekšsēdētāja amatā. Iesaistījās Korņilova dumpja likvidēšanā. 24. - 25. oktobrī lielinieku vadītās sacelšanās rezultātā viņa valdība tika gāzta. Pats Aleksandrs Kerenskis palika brīvībā, laikus pametot Petrogradu un neveiksmīgi vēršoties pie karaspēka, lai atgūtu varu.
Vēlāk Kerenskis centās organizēt pretestību padomju varai, un 1918. g. izbrauca no valsts, lai vestu pārrunas ar ārvalstīm par intervenci Krievijā. Dzīvoja Parīzē. Pēc 2.pasaules kara sākuma pācēlās uz dzīvi ASV. Kad Vācija uzbruka PSRS Kerenskis vērsās pie Staļina ar sadarbības piedāvājumiem, bet tika ignorēts. Pēc Kerenska nāves 1970. gadā vietējā pareizticīgā baznīca atteicās apglabāt Kerenski savā kapsētā, uzskatīdama to par vienu no Krievijas sagrāves galvenajiem vaininiekiem.
| Priekštecis: Georgijs Ļvovs |
Pagaidu valdības vadītājs 1917. gada 21. jūlijs - 8. novembris |
Pēctecis: Vladimirs Uļjanovs (kā Tautas Komisāru Padomes priekšsēdētājs) |
