Ļaunuma problēma
Vikipēdijas raksts
Reliģijas filozofijā un teoloģijā ļaunuma problēma ir problēma, kuras pamatā ir grūtības savienot ļaunuma vai ciešanu eksistenci pasaulē ar viszinoša, visspēcīga un absolūti laba dieva eksistenci.
Ļaunuma problēmas pamatā ir pieņēmums, ka pilnībā labs dievs nebūtu radījis pasauli, kurā ir ļaunums, vai arī nepieļautu ļaunuma netraucētu eksistenci un ka viszinošam un visspēcīgam dievam būtu jāspēj pārveidot pasaule atkarībā no saviem nodomiem. Tā kā ļaunums acīmredzami eksistē, jāpieņem, ka dievs ir paredzējis tā eksistenci, tāpēc vai nu nav pilnībā labs, vai arī nav pilnībā viszinošs, vai arī - visspēcīgs. Ja turklāt pieņem, ka, ja dievs eksistē, tam jābūt pilnībā labam, viszinošam un visspēcīgam, tad no ļaunuma eksistences izriet, ka dievs neeksistē.
Šo problēmu mēdz dēvēt arī par Epikūra paradoksu vai Epikūra mīklu (lai arī tā īsti nav paradokss vai mīkla, bet premisu loģiska novešana līdz absurdam iznākumam, tā pierādot sākotnējās premisas nepatiesumu), jo uzskata, ka Epikūrs bija pirmais, kurš ar to nodarbojās. Epikūrs secināja, ka ļaunuma eksistence nav savienojama ar dievu eksistenci.
[izmainīt šo sadaļu] Skat. arī
- Elles problēma
