Islāms

Vikipēdijas raksts

Islāms - viena no pasaules monoteiskajām reliģijām. Islāma piekritējus sauc par musulmaņiem. Radies 7.gs sākumā Arābijas pussalas rietumos. Par islāma dibinātāju uzskata Mekas iedzīvotāju Muhamedu. Musulmaņu svētā grāmata ir Korāns. Papildus Korānam būtiska svēto rakstu sastāvdaļa ir Sunna.

Izplatoties dažādu tautu vidū, islāms sadalījās vairākos virzienos un sektās.

Politiskajās ciņās musulmaņi bieži atsaucas uz džihādu.

Satura rādītājs

1 Islāma būtība
2 Islāma nostiprināšanās arābu tautu vidū
3 Islāma ekspansija
4 Islāma vēsturiskā nozīme Eiropas kontekstā

[izmainīt šo sadaļu] Islāma būtība

Islāma izplatība pasaulē

Islāma kā vārda nozīme ir padevība. Islāma mācība jau no paša sākuma bija universāla. Tā vienlīdz vērsās pie visām tautām, nācijām, abiem dzimumiem. Viens no galvenajiem islāma pamatpostulātiem ir, ka visi musulmaņi ir brāļi un māsas. Muhameda dzīves laikā islāms nosodīja valdošās elites privilēģijas, sievietes apspiešanu, beduīnu cilšu asinsatriebības tradīcijas. Viņa aicinājumi ievērot ekonomisko, sociālo un politisko vienlīdzību, būt žēlsirdīgiem un veikt labdarību, bija tiešs izaicinājums apkārtējās valstīs pastāvošajai iekārtai. Tā bija īsta revolūcija plašas sabiedrības uzskatos un apziņā, kas kā viesulis īsā laikā izplatījās cilvēku prātos visā Arābijas pussalā, padarot tos par kvēliem islāma atbalstītājiem. Islāma mācība tika apkopota Korānā. Tomēr tā nozīme ir daudz plašāka – tas satur arī likumdošanas pamatprincipus, zinātnes un filozofijas atziņas, mitoloģiskus nostāstus un teiksmas, kā arī daudzas ētikas pamācības.

Varētu likties, ka plašas cilvēku masas pārņēmusī islāma mācība varētu būt avots nopietniem draudiem pastāvošai valsts iekārtai, jo jaunā reliģija, līdzīgi kā citas reliģijas, sludināja vienlīdzību visplašākajā šī vārda izpratnē. Patiesībā viss izrādījās tieši otrādi. Islāms palīdzēja ne tikai stiprināt valsts pārvaldi, bet sāka kalpot par spēcīgu stimulu citu valstu iekarošanai un pakļaušanai. Šinī ziņā islāms daudz neatšķīrās no kristietības. Vajadzēja tikai atrast pareizo reliģijas izmantošanas formu sabiedrības organizācijā. Šādas formas vēsturisks pielietojums islāma gadījumā atradams kalifāta veidolā.

Vēl Muhameda laikā musulmaņu valsts izveidojās par teokrātiju, t.i. garīdzniecības pārvaldītu valsti, kur garīdzniecība savā rīcībā vadījās pēc Muhameda radītā Šariata – islāma likumu krājuma postulātiem. Tādēļ svarīgākie islāma ticējumi, rituāli, kā arī institūcijas attiecināmi uz Muhameda laikmetu. Parasti šie ticējumi tiek interpretēti kā dievišķā atklāsme Muhamedam (līdzīgi kā Mozum jūdaismā).

Pēc Muhameda nāves nākamie islāma valsts valdnieki sāka saukt sevi par kalifiem – Dieva sūtņiem zemes virsū. Kalifi valdīja gan kā garīgi, gan laicīgi valdnieki. Pirmo šādu kalifātu laikā tika noformulēti arī galvenie islāma valsts pārvaldes pamatprincipi. Pirmkārt, par kalifu varēja kļūt tikai arābs, Muhameda cilts pēctecis. Otrkārt, viņu bija jāievēl īpašai musulmaņu vecāko padomei. Treškārt, kalifa galvenais uzdevums bija islāma ticības izplatīšana pasaulē jebkuriem līdzekļiem, ieskaitot karadarbību pret „neticīgajiem”.

Ja pirmie divi kalifāta pamatprincipi vēsturē tika daudzkārt pārkāpti, tad trešais – islāma izplatība, ja nepieciešams, pat ar uguni un zobenu (džihāds) – zināmā arābu pasaules daļā palicis nemainīgs līdz pat mūsdienām. Šis islāma pamatprincips izskaidro arī daudzus mūsdienu notikumus pasaulē, tai skaitā arī tādus kā terorisms.

[izmainīt šo sadaļu] Islāma nostiprināšanās arābu tautu vidū

Sākotnējā arābu impērijas galvaspilsēta Damaska, bet vēlāk Bagdāde, vairāku gadsimtu garumā kļuva par Vidusjūras reģiona, patiesībā visas tā laika Pasaules saimniecisko un kultūras centru. Arī kā reliģija islāms sāka strauji izplatīties arābu tautu vidū. Tā islāma ticība, līdzīgi kā kristietība, bija faktors, kas veicināja dažādu arābu tautu konsolidāciju un arābu pasaules robežu paplašināšanos. Tomēr islāms nebūt nebija tikai militāra ekspansija un iekarojumi. Sabiedrībā, kur bija izplatījies islāms, cienīja kultūru, tur uzplauka zinātne un filozofija, attīstījās literatūra.

Kritiska nozīme Eiropas vēsturiskajā attīstībā bija tam, kam piederēja Jeruzaleme. Šī pilsēta bija (un ir arī mūsdienās) svēta visām trim lielākajām monoteistiskajām reliģijām – kristietībai, jūdaismam un islāmam. Bet pēc tam, kad Romas impērijas laikā ebreji tika izdzīti no Jeruzalemes, tā pilnībā nonāca kristiešu rokās. Taču 638. gadā Svēto pilsētu ieņēma arābu karaspēks un tā nonāca nedalītā islāma ietekmes sfērā. Līdz ar to kristiešu svētceļniekiem tā kļuva praktiski nepieejama un arvien biežāk tie par savu ceļojumu galamērķi sāka izvēlēties Romu. Tas nozīmēja arī kristietības centra atvirzīšanos tālu rietumu virzienā.

[izmainīt šo sadaļu] Islāma ekspansija

Islāma kalifātam izdevās arī izveidot spēcīgu, saliedētu arābu armiju. Izmantojot savu militāro spēku kalifāts arābi sākotnēji pakļāva Persiju, bet pēc tam pakāpeniski arī Bizantijas impēriju, it visur ieviešot islāma ticību. Islāms turpināja izplatīties arī tālāk. Tā, ap 650.g. arābi jau bija iekarojuši Ēģipti, Sīriju, Irāku un Persijas rietumu daļu. Umajādu dinastijas valdīšanas laikā arābi pakļāva milzīgas teritorijas no Spānijas līdz pat Afganistānai. Rietumeiropā musulmaņu karapulki, šķērsojot Gibraltāra šaurumu, iebruka 711. gadā, bet jau nākamajā gadā to armijas šķērsoja Pirenejus un negaidīti iebruka franku karaļvalstī. Franku valsts nonāca nāves briesmu priekšā. Frankiem bija nepieciešami vairāki gadu desmiti lai sīvās cīņās atspiestu musulmaņu karapulkus atpakaļ aiz Pireneju kalnu grēdas. Šo islāma iekarojumu rezultātā plašā lokā ap Vidusjūru izveidojās virkne samērā patstāvīgu islāma valstu Spānijā, Marokā, Ēģiptē, Tunisijā, Persijā. Nedaudz vēlāk pēc Ibērijas pussalas iekarošanas, islāma ietekmes sfērā nonāca arī Eiropas dienvidaustrumu reģioni – Balkāni un Melnās jūras piekrastes teritorijas.

[izmainīt šo sadaļu] Islāma vēsturiskā nozīme Eiropas kontekstā

Musulmaņu plašajiem iekarojumiem bija liela nozīmē arī citā Eiropas attīstības aspektā. Eiropa ilgstoši izrādījās atgriezta no sakariem ar citiem pasaules reģioniem un tur dzīvojošo tautām, to kultūras sasniegumiem. Arī Bizantijai nācās izcīnīt arvien asiņainākus karus pret agresīvo kalifātu un tā nespēja sniegt novājinātajai Rietumeiropai būtisku palīdzību. Eiropas ekonomika Grieķijas un Romas impērijas laikos pamatā balstījās uz Vidusjūras tirdzniecības ceļiem un piekrastes pilsētu saimniecisko rosību. Kopš Vidusjūrā sāka saimniekot arābi, Eiropa bija zaudējusi šo svarīgo ekonomiskās attīstības faktoru. Arī vikingu iedibinātie tirdzniecības ceļi ne tuvu nespēja kompensēt Vidusjūras tirdzniecības tīkla un ar to saistītās saimnieciskās sistēmas zaudēšanu. Šajā situācijā Eiropas tautu izdzīvošana sākotnēji bija iespējama tikai veidojot nelielus, autonomus politekonomiskos veidojumus – feodus, tādējādi veicinot vecā kontinenta virzību pa feodālisma sliedēm. Tomēr tālākā islāma ekspansija arvien vairāk spieda sadrumstaloto Eiropu domāt par vienotību. Tādēļ islāms pamatoti būtu uzskatāms par vienu no būtiskākajiem Eiropas, kā politekonomiskas un kultūrvēsturiskas identitātes ārējiem veidošanās faktoriem.

Musulmaņu skaits pasaulē: