Franču revolūcija
Vikipēdijas raksts
Jēdziens Franču revolūcija attiecas uz periodu Francijas vēsturē no 1789. līdz 1799. gadam, Francijā tika gāzta absolūtā monarhija, radikāli ierobežotas Romas Katoļu baznīcas tiesības un nodibināta republika. Lai gan demokrātijai ilglaicīgi nostiprināties Francijā izdevās tikai 1871. gadā, Franču revolūcija uzskatāma par vienu no nozīmīgākajiem notikumiem Eiropas jauno laiku vēsturē. Revolūcijas rezultātā nodibinātā republika kļuva par modernas valsts un sabiedrības formas modeli, tās konstitūcija paredzēja, piemēram, viedokļa un vārda brīvību, visu pilsoņu vienlīdzību likuma priekšā, vispārējas vēlēšanu tiesības, darba un profesijas izvēles brīvību un citas tiesības, bez kurām nav iedomājama arī mūsdienu demokrātija.
Franču revolūcijas negatīvo pusi iezīmē Robespjēra terors.
[izmainīt šo sadaļu] Revolūcijas cēloņi un sākums
[izmainīt šo sadaļu] Situācija Francijā pirms revolūcijas
[izmainīt šo sadaļu] Luija XVI nākšana pie varas un Tirgo reformas
Pēc Francijas karaļa Luija XV nāves 1774. gadā pie varas nāca viņa mazdēls Luijs XVI (1754-1792). Viņš apprecējās ar Marijas Terēzas meitu Mariju Antuaneti, kurai uz Luiju XVI bija visai liela ietekme. Gribēdams ar reformu palīdzību uzlabot valsts ekonomiku, viņš par Francijas finansu ģenerālkontrolieri aicina Annē Robēru Žaku Tirgo. Tirgo vadībā tika veiktas dažādas reformas:amatu un tirdzniecības monopolu, starpprovinču muitas atcelšana, brīva labības tirdzniecība, zemnieku brīvlaišana, priviliģēto kārtu aplikšana ar nodokļiem, kā arī pašvaldības iestāžu atjaunošana.
Tirgo 1774. gadā samazināja arī ceļu un tiltu nodevas. 1776. gadā atcēla cunfšu sistēmu un atbrīvo zemniekus no valsts klaušām. Tirgo reformas izraisīja priviliģēto kārtu, parlamenta un baznīcas neapmierinātību un pretestību šīm reformām, un pēc Marijas Antuanetes ierosinājuma Luijs XVI 1776. gadā Tirgo atlaida.
[izmainīt šo sadaļu] Nekera politika
1777. gadā Luijs XVI finansu ministra amatā uzaicināja Žaku Nekeru. Nekers neieviesa jaunas reformas, bet centās ievērot taupības politiku. Viņš likvidēja daudz nevajadzīgu amatu, atbalstīja rūpniecību. Izceļoties karam ar Lielbritāniju, Nekers mēģināja iegūt līdzekļus aizņēmumu ceļā.
1781. gadā viņš publiskoja ziņas par valsts budžetu darbā "Compte rendu au roi", tādējādi tapa atklāti lielie galma izdevumi. Nekers tika atstādināts no amata.
Lai novērstu valsts bankrotu, valdība atkārtoti ierosināja ar nodokļiem aplikt arī priviliģētās kārtas. Tomēr 1787. gada notabļu sapulcē šo priekšlikumu noraidīja.
1788. gadā Luijs XVI aicināja valdībā atgriezties Nekeru. Nekers 1789. gadā panāca plašu sabiedrības aprindu pieprasīto ģenerālštatu sasaukšanu, piešķirot trešajai kārtai (buržuāzijai, zemniekiem, strādniekiem, amatniekiem utt.) tik pat daudz deputātu (600), cik abām priviliģētajām kārtām (muižniekiem un garīdzniekiem) kopā.
Ģenerālštati atklāja savas sēdes 1789. gada 5. maijā Versaļā. Šo dienu bieži uzskata par Lielās franču revolūcijas sākumu.
[izmainīt šo sadaļu] Revolūcijas cēloņi
Revolūciju tātad izraisīja dažādi faktori:
- vāja ekonomiskā situācija (piemēram, grandiozais valsts ārejais parāds un tā dēļ ieviestie smagie nodokļi);
- neapmierinātība ar absolūtisma monarhiju,
- tiekšanās pēc republikānisma, lielākas brīvības,
- Apgaismības ideju izplatīšanās,
- pārtikas trūkums pirmsrevolūcijas mēnešos,
- augstais bezdarba līmenis un augstās maizes cenas,
- neapmierinātība ar reliģisko neiecietību,
- u.c.
[izmainīt šo sadaļu] Ģenerālštatu darbība, Nacionālās sapulces izsludināšana
Nekera noteiktajās ģenerālštata vēlēšanās varēja piedalīties visi 25 gadus vecie vīrieši, kam bija pastāvīga dzīvesvieta un kas bija iekļauti nodokļu maksātāju sarakstos. Vēlēšanu sistēma bija divpakāpju vai atsevišķos gadījumos pat trīspakāpju, tas ir, ģenerālštatu deputātus ievēlēja nevis paši vēlētāji, bet gan to ievēlēti pārstāvji.
Ģenerālštatus atklāja 1789. g. 5. maijā Versaļā. Tajos bija 270 muižniecības pārstāvji, 291 garīdzniecības pārstāvis un 578 trešās kārtas pārstāvji, kas pauda galvenokārt buržuāzijas intereses. Pirmās nedēļas gan tika pavadītas strīdos par sanāksmju kārtību - priviliģētās kārtas nepiekrita trešās kārtas prasībai rīkot visām kārtām kopīgas sanāksmes. Galu galā trešās kārtas pārstāvji, juzdami tautas atbalstu, 17. jūnijā pārņēma iniciatīvu. Viņi pasludināja sevi par Nacionālo sapulci, visas nācijas pilnvarotajiem pārstāvjiem - viņi pārstāvēja 96% valsts iedzīvotāju. 20. jūnijā šie pārstāvji, sapulcējušies mūsdienu tenisam līdzīgas spēles zālē (karalis bija pavēlējis sēžu zāli aizslēgt un apsargāt), zvērēja neizklīst, iekams nebūs izstrādāta konstitūcija.
Muižniecības pārstāvji par šādu trešās kārtas kārtas deputātu rīcību iesniedza karalim protestu. 23. jūnijā Luijs XVI paziņoja, ka atceļ trešās kārtas lēmumus, un noteica, ka ģenerālštatos nav apspriežami feodālā un senjoriālā īpašuma jautājumi, kā arī priviliģēto kārtu tiesības un priekšrocības. Tāpat viņš pavēlēja, ka visām trim ģenerālštaots pārstāvētajām kārtām uz sapulcēm jāsanāk atsevišķi.
Trešās kārtas deputāti nepakļāvās karaļa pavēlei. Viņiem pievienojās daži liberālās muižniecības pārstāvji, kā arī ievērojama daļa garīdzniecības deputātu, kuri bija cēlušies no trešās kārtas un atbalstīja reformas. Karalis bija spiests noteikt, ka arī priviliģēto kārtu deputātiem jāpievienojas Nacionālajai sapulcei. 9. jūlijā Nacionālā sapulce sevi pasludināja par nacionālo satversmes sapulci. Tas nozīmēja, ka ģenerālštati tika pārveidoti par visu Francijas iedzīvotāju pārstāvniecības iestādi, kas pretendēja uz augstāko varu valstī.
1789. gada vasaras sākumā Francijā izcēlās ap 450 tautas sacelšanos, tās bija vērsti galvenokārt pret pārtikas trūkumu, kas draudēja izvērsties badā. Sacēlušies iedzīvotāji sagrāba labības krājumus un panāca, ka tie tiek novērtēti un pārdoti. Pieauga cīņa pret nodokļiem: daudzi atteicās kārtot maksājumus, grāva nodokļu kantorus. Sākās uzbrukumi senjoru pilīm un notika stihiskas strādnieku uzstāšanās pilsētās un sadursmes ar karaspēku. Lai gan trešajā kārtā arī bija iekšējas nesaskaņas, tomēr visas šīs kārtas sociālās grupas vienoti uzstājās pret aristokrātiju un priviliģētajiem un absolūtisma iekārtu.
Tika izdoti un plaši izplatīti dažādi politiskie materiāli: brošūras, pamfleti un afišas. Šajos izdevumos, pielāgojot vispārējās apgaismības idejas tā brīža politiskajam stāvoklim, tika formulēta buržuāzijas programma (pilsoņu vienlīdzība, tiesības uz brīvību, monarhijas ierobežošana ar pārstāvniecības iestādēm).
[izmainīt šo sadaļu] Bastīlijas ieņemšana un tās sekas
Luijs XVI, neapmierināts ar Nacionālās sapulces nepaklausību, sāka pulcēt ap Parīzi un Versaļu sev paklausīgo karaspēku. Nacionālajā sapulcē tas izraisīja lielu satraukumu, kas palielinājās, uzzinot, ka Nekers – ministrs, kas tautā bija ļoti populārs, - ticis atlaists no amata un izraidīts no Francijas. Drīz sākās plaši nemieri. To iemesls bija arī pastāvīgais darba trūkums un pārtikas dārdzība. Notika sapulces, no kurām viena no nozīmīgākajām un izšķirošākajām notika Palē Rojāla dārzā. Kamils Demulēns – advokāts – aicināja tautu sacelties. Šo priekšlikumu ļaudis atbalstīja un pavisam drīz cilvēki izgāja ielās, cēla barikādes, laupīja veikalus (it sevišķi ieroču). 1789. gada 14. jūlijā tauta devās uzbrukumā valsts cietumam Bastīlijai.
Tā savā ziņā bija karaļa varas simbols. Bastīlijas cietumā turēja politiskās lietās apsūdzētos. Bastīlija tika ieņemta un nopostīta līdz pat pamatiem. Lai pūlis nesāktu laupīt un lai atsistu gaidāmos karaļa karaspēka uzbrukumus, Parīzes buržuāzija izveidoja paši savas karaspēka vienības - Nacionālo gvardi. Karalis savam karaspēkam neuzticējās un tāpēc nemaz nepretojās. Karalis piekrita karaspēka atsaukšanai un iecēla Nekeru atpakaļ amatā. Par Parīzes nacionālās gvardes vadītāju kļuva Lafajets, savukārt Žans Silvēns Beijī kā Parīzes komūnas pārstāvis kļuva par Parīzes mēru.
Parīzes notikumi kļuva par paraugu pārējai Francijai, un drīz vien revolūcija pārņēma visu tās teritoriju: Strasbūrā, Truā, Amjēnā, Ruānā, Šerbūrā izvērsās sadursmes, tika ieņemti rātsnami un cietumi. Augusta beigās visās karalistes pilsētās bija jauni municipālie varas orgāni. Pārsvars tajās piederēja trešās kārtas turīgākajai daļai buržuāzijai.
Daudzi Luija XVI galma un aristokrātijas pārstāvji devās emigrācijā.
[izmainīt šo sadaļu] Nacionālās sapulces izstrādātā konstitūcija
Viens no galvenajiem Nacionālās sapulces uzdevumiem bija konstitūcijas izstrādāšana, taču vispirms 1789. gada 26. augustā tika pieņemta "Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācija". Deklarācijas pamatidejas bija ietvertas revolūcijas lozungā: "Brīvība, vienlīdzība, brālība". Tajā tika noteiktas cilvēku svarīgākās tiesības un brīvības. Deklarācijas pirmajā pantā bija norādīts: "Cilvēki dzimst tiesībās vienlīdzīgi". Valstij bija jānodrošina cilvēka dabiskās un neatņemamās tiesības. Tika atzīta cilvēku vienlīdzība likuma priekšā, vārda un personas brīvība, tiesības uz īpašumu, drošību un iespēju pretoties apspiestībai.
Luijs XVI atteicās apstiprināt šo deklarāciju. Iedzīvotāju vidū tas radīja milzīgu sašutumu un, tautas spiests, karalis apstiprināja sapulces lēmumus. "Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācijas" principus centās ievērot jaunās konstitūcijas izstrādāšanā. Nacionālā sapulce turpināja pieņemt valstij nozīmīgus lēmumus: atcēla iedalījumu kārtās, muižnieku titula mantošanas tiesības, feodāļa personīgās tiesības (senjoru tiesa, medību tiesības u.c). Taču saglabājās feodālās zemes īpašuma tiesības un zemnieku klaušas muižniekiem. Tika atcelta cunftu likumi, rūpnieciskās ražošanas, tirdzniecības un iekšējās muitas ierobežojumi. Tomēr tika aizliegtas strādnieku apvienības un streiki.
Pieņēma vēlēšanu cenza sistēmu. Francijas pilsoņus iedalīja "aktīvajos" un "pasīvajos". "Aktīvie" pilsoņi bija turīgo iedzīvotāju daļa, kura valstij maksāja nodokļus. Šie pilsoņi varēja piedalīties vēlēšanās un arī tikt ievēlēti amatos. "Pasīvajiem" pilsoņiem vēlēšanu tiesību nebija. Likvidēja Francijas feodālo teritoriālo iedalījumu, valsti sadalīja 83 departamentos.
Izmaiņas skāra arī baznīcas iekārtu. Baznīcām tika atņemtas to zemes, atcēla garīdznieku privilēģijas un desmitās tiesas nodevu. Algas garīdzniekiem maksāja valsts. Baznīca kļuva neatkarīga no pāvesta, garīdzniekus un bīskapus ievēlēja tauta. Tiesības piedalīties vēlēšanās bija arī protestantiem. Jaunā iekārta neapmierināja dedzīgākos katoļu ticības pārstāvjus.
Likumdošanas vara bija Likumdošanas sapulcei, kuru ievēlēja valsts pilsoņi. Karalim bija likumu apstiprināšanas tiesības, taču viņš varēja uz laiku (līdz 4 gadiem) likumu neapstiprināt, tādējādi novilcinot tā stāšanos spēkā.
Izpildvara bija karalim, kurš iecēla ministrus, taču ministri bija atbildīgi Likumdošanas sapulcei. Francijas 83 departamentos iedzīvotāji ievēlēja savas amatpersonas, līdz ar to vēl vairāk ierobežojot karaļa varu. Tiesu varu pārstāvēja tautas vēlēti tiesneši.
1791. gada rudenī Nacionālā sapulce pabeidza konstitūcijas izstrādi, kura bija aizsākta jau revolūcijas sākuma gadā. Luijam XVI šī konstitūcija bija vai nu jāpieņem vai jāatsakās no troņa. 1791. gada 13. septembrī karalis parakstīja konstitūciju un tā ieguva likuma spēku. Francija kļuva par konstitucionālu monarhiju.
Notiekošajās Likumdošanas sapulces vēlēšanās Nacionālās sapulces pārstāvji nepiedalījās, tādēļ Likumdošanas sapulcē iekļuva tikai jaunas personas, kas nebija piedalījušās likumdošanas darbā un konstitūcijas izstrādē. Jaunievēlētā Likumdošanas sapulce sāka savu darbību 1791. gada 1. oktobrī. Salīdzinājumā ar feodālo dzimtbūtniecisko iekārtu jaunās konstitūcijas iekārta bija būtisks solis uz priekšu, taču tā neparedzēja visu "Cilvēku un pilsoņu tiesību deklarācijā" izstrādāto principu ieviešanu. Arī pēc konstitūcijas pieņemšanas valsts ekonomiskais stāvoklis turpināja sarežģīties, zemnieku zemes īpašuma jautājumi netika atrisināti, situācija valstī saasinājās.
[izmainīt šo sadaļu] Likumdošanas sapulce
Likumdošanas sapulce savu darbību uzsāka 1791. g. 1.oktobrī. Valdošā tajā bija tirdzniecības, rūpniecības un zemes īpašnieku buržuāzija. Vadošo ietekmi Likumdošanas sapulcē pakāpeniski ieguva Žirondas departamenta deputātu grupa. Likumdošanas sapulces locekļu sastāvs, salīdzinot ar Nacionālo sapulci, bija daudz radikālāks. Jau no paša sākuma starp Likumdošanas sapulci un valdnieku Luiju XVI pastāvēja sliktas attiecības. Galvenais nesaskaņu iemesls bija Likumdošanas sapulcē pieņemtie dekrēti pret emigrantiem un "nezvērējušiem" garīdzniekiem. Emigranti mudināja citu valstu valdniekus uz karu pret Franciju. Garīdznieki, neapmierināti ar jauno baznīcas iekārtu, atsacījās zvērēt uzticību konstitūcijai. Likumdošanas sapulce nolēma sodīt ar nāves sodu un īpašuma konfiscēšanu tos emigrantus, kas līdz noteiktam laikam nebūs atgriezušies Francijā, tāpat nolēma sodīt arī "nezvērējušos" garīdzniekus. Luijs XVI nevienu no šiem Likumdošanas sapulces lēmumiem neapstiprināja.
[izmainīt šo sadaļu] Attiecības ar citām valstīm, karš ar Austriju
Francijas attiecības ar citām valstīm kļuva arvien sliktākas. Revolūcijas sākumā citu valstu valdnieki uz Francijas notikumiem bija raudzījušies vienaldzīgi, taču drīz viņi sāka baidīties, ka revolucionārā kustība neizplatās arī viņu pašu zemēs. Lai to novērstu, valdnieki uzsāka savā starpā sarunas par Franču revolūcijas apspiešanu. Aktīvākie šajās sarunās bija Austrijas un Prūsijas valdnieki. Par šīm sarunām un gatavošanos karam bija zināms arī Francijā, sabiedrībā valdīja satraukums, un situāciju pasliktināja aizdomas par paša valdnieka un viņa galminieku nodevīgajiem sakariem ar citām valstīm. Luijs XVI bija spiests aicināt valdībā žirondistus. Pēc žirondistu ministrijas priekšlikuma, valdnieks ieradās Likumdošanas sapulcē un ierosināja pieteikt Austrijai karu. Priekšlikumu pieņēma. 1792. g. 20. aprīlī Francija pieteica karu Austrijai.
Saskaņā ar jau agrāk noslēgto līgumu, Austrijai karā pret Franciju pievienojās Prūsija. Francija karam nebija pietiekami sagatavota un pirmajos mēnešos cieta neveiksmes. Arvien atklātāk sāka runāt par valdnieka un viņa galma nodevīgajiem sakariem ar ienaidnieku. Likumdošanas sapulce nolēma atlaist valdnieka apsardzei nodibināto konstitucionālo gvardi. Nolēma arī pastiprināt sodus "nezvērējušiem" garīdzniekiem. Luijs XVI atteicās šo lēmumu apstiprināt, līdz ar to attiecības starp valdnieku un tautu kļuva vēl saspīlētākas.
Ap šo pašu laiku prūšu un austriešu karaspēka virspavēlnieks bija izsludinājis manifestu, kurā franču revolucionāriem tika piedraudēts ar nesaudzīgiem sodiem, viņu māju nodedzināšanu un Parīzes nopostīšanu. Manifests Francijas iedzīvotājos radīja sašutumu. Naktī uz 10. augustu iesākās parīziešu sacelšanās. Ļaužu pūlis uzbruka un ieņēma valdnieka pili. Tomēr Luijs XVI ar savu ģimeni bija atradis patvērumu Likumdošanas sapulces telpās. Valdnieka klātbūtnē sapulce pasludināja viņa varu par pagaidām atceltu, paturot viņu un viņa ģimeni apcietinājumā.
Izlemšanu par valsts turpmāko iekārtu atstāja šim nolūkam ievēlētajai sapulci - Nacionālajam konventam. Tādā veidā monarhija, kas Francijā bija pastāvējusi ap 1000 gadu, tika gāzta.
[izmainīt šo sadaļu] Nacionālā konventa ievēlēšana. Francijas republikas proklamēšana
1792. gada 21. septembrī Parīzē atklāja Nacionālā konventa sēdes. Konventu varēja vēlēt visi 21 gada vecumu sasniegušie vīrieši. Konvents sastāvēja no 100 jakobīņu deputātiem, žirondistiem bija ievērojami lielāks deputātu skaits. Lielākā daļa deputātu pārsvarā atbalstīja konventa darbīgāko grupu, kas bija vairākumā.
Konvents iesāka darbu ar oficiālu monarhijas likvidēšanu. 21. septembri pasludināja par jaunas ēras sākumu Francijas dzīvē – brīvības ceturto un republikas pirmo gadadienu. Francijā ar likumu tika izveidota republikāniska iekārta. Konventa darbības aizsākumi veicināja to, ka 20. septembrī kaujā pie Valmī, pirmo reizi franču spēki apturēja interventu virzīšanos uz priekšu. Nākamajās nedēļās revolucionārā armija pārgāja uzbrukumā - iegāja Beļģijā, sakāva Austrijas karaspēku, ieņēma Vidusreinas rajonus.
Konventā kopumā tika ievēlēti 750 locekļi - žirondistiem piederēja 200 mandātu, kas tika ievēlēti no provinces departamentiem. Pie jakobīņiem piederēja Dantons, Marats, Robespjērs, Kamils u.c. Jakobīņiem piederēja ap 150 mandāti.
[izmainīt šo sadaļu] Žirondistu un jakobīņu nesaskaņas
1793. gadā saasinājās cīņas starp žirondistiem un jakobīņiem.
Jakobīņi pieprasīja karaļa sodīšanu, bet žirondisti centās viņu aizstāvēt. Sarežģījās valsts saimnieciskais stāvoklis; žirondistu valdība sāka izlaist daudz naudaszīmju, naudas vērtība kritās, cēlās cenas un jau atkal draudēja bads.
Jakobīņi vairāk uzmanību veltīja ekonomiskajām, nevis sociālajām reformām. Tomēr jakobīņi drīz sāka izteikties par cenu maksimuma ieviešanu. 4. maijā konvents, neievērojot žirondistu pretošanos, pieņēma likumu par stabilu cenu labībai. Žirondisti sāka tuvoties karaļa varas atjaunošanas piekritējiem.
Jakobīņi Parīzē noorganizēja zemāko iedzīvotāju slāņu sacelšanos. Divas reizes ļaužu pūlis ielauzās Konventa ēkā, pieprasot, lai izslēdz galvenos žirondistu vadoņus. 2. jūnijā konvents bija spiests padoties, un 29 žirondistu deputātus arestēja. Vara nonāca jakobīņu rokās.
[izmainīt šo sadaļu] Jakobīņu nākšana pie varas
Lai nostiprinātu savu stāvokli valstī, jakobīņi apmierināja svarīgās zemnieku prasības un atcēla vēl atlikušās klaušas un maksājumus. Tika nodibināta jauni valsts varas orgāni, kuru priekšgalā nostājās vadošie jakobīņi. Par valdības vadītāju kļuva Maksimiliāns Robespjērs. Līdz revolūcijai viņš bija provinces advokāts, ko pamanīja tikai jakobīņu klubā, kur viņš izcēlās ar lielu noteiktības izpausmi.
Tikuši pie varas, jakobīņi bez žēlastības izrēķinājās ar saviem politiskajiem pretiniekiem. Saudzēti netika ne monarhisti, ne mērenie republikāņi, ne cilvēki no tautas, kuru vārdā darbojās jakobīņi. Tika pieņemts likums, kas atļāva revolucionārajiem tribunāliem piespriest nāvessodus. Giljotinēti tika bijusī Francijas karaliene Marija Antuanete un karalis Luijs XVI (1793. gada 21. janvārī), tādējādi uz laiku panākot nepretošanos jakobīņu varai.
[izmainīt šo sadaļu] Robespjēra gāšana
Robespjēra valdības soļi sastapa daudz pretinieku, tāpēc teroru pielietoja pastiprinātā mērā. Kādreiz Robespjērs konventā bija noturējis draudīgu runu par turpmākajiem sodiem. Tas sabaidīja pašus teroristus. Viņi panāca, ka 1794. gada 27. jūlijā arestēja pašu Robespjēru ar viņa tuvākajiem palīgiem. Parīzes komūna nostājās viņa pusē un mēģināja to atbrīvot; tomēr iedzīvotāju masas šoreiz atteicās Robespjēru aizstāvēt. Nākošajā dienā Robespjērs un viņa tuvākie palīgi tika giljotinēti.
