Aļģirds
Vikipēdijas raksts
Aļģirds (lietuviešu Algirdas; dzimis ap 1296. gadu, miris 1377. gada maija beigās) bija Lietuvas Dižkunigaitijas dižkunigaitis laikā no 1345. līdz 1377. gadam. Līdzās viņa tēvam Ģediminam Aļģirds tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem Lietuvas valdniekiem. Tieši Aļģirda laikā Lietuvas valsts robežas sasniedza pat Melno jūru.
Aļģirds nāca pie varas 1345. gadā, kad ar sava brāļa Kēstuta palīdzību atņēma troni viņu abu jaunākajam brālim Jaunutim. Aļģirds pakļāva daļu līdz tam brūkošās Mongoļu Impērijas pārvaldē esošo Krievijas teritoriju, paplašinot Lietuvas robežas gandrīz līdz pašai Maskavai. Par vienu no lielākajiem Aļģirda militārajiem panākumiem tiek uzskatīta kauja ar tatāriem (Mongoļu Impēriju) pie Dienvidu Bugas pietekas Siņuhas (Синюха) 1362. gadā. Šajā kaujā Mongoļu Impērijas (t.s "Zelta ordas") karaspēks tika sakauts, un Lietuva pakļāva Podoliju un Kijevu.
1349. gadā izcēlās karš starp Lietuvu un Polijas Karalisti (Volīnijas dēļ). Lai gan poļi iekaroja teritorijas Volīnijas rietumdaļā, lielākā daļa Volīnijas palika Lietuvas kontrolē. Aļģirda valdīšanas laikā Lietuvu pastāvīgi apdraudēja arī Vācu ordenis.
Laikā no 1368. līdz 1372. gadam Aļģirds organizēja trīs karagājienus uz Maskavu (1368., 1370. un 1372. gadā), lai atbaltīstu savu sievastēvu, Tveras kņazu Mihailu. Ieņemt Maskavu Aļģirds tomēr nespēja.
Aļģirds nomira 1377. gada 24. maijā, valsti atstājot savam dēlam Jagailim.
