Pilsēta
Vikipēdijas raksts
Pilsēta ir apdzīvota vieta ar salīdzinoši lielāku iedzīvotāju, nekā tas ir lauku teritorijās. Pilsēta raksturojas arī ar ēku koncentrāciju un pilsētas infrastruktūru - ielas, laukumi, transporta tīkli, enerģijas, ūdensapgādes, atkritumu apsaimniekošanas un citas sistēmas.
Būtiska nozīme pilsētas dzīvē ir arī sociālai infrastruktūrai un drošības dienestiem. Pat neliela pilsēta nevar iztikt bez medicīniskām institūcijām, avārijas, glābšanas, sociālās palīdzības un citām struktūrām. Pilsētās koncentrējas arī izglītības un kultūras objekti - bērnudārzi, skolas, universitātes, muzeji, teātri u.c.
Satura rādītājs |
[izmainīt šo sadaļu] Pilsētas pazīmes
Zinātnē pieņemti vairāki pilsētas raksturojoši kritēriji:
Pirmkārt, iedzīvotāju skaits pilsētās mērāms vismaz vairākos tūkstošos. Antīkās pasaules mazākās pilsētas parasti apdzīvoja 2-3 tūkstoši iedzīvotāju. Dažās lielākajās pilsētās, piemēram, Romā vai Čanganā (Ķīnā) iedzīvotāju skaits, iespējams, pārsniedzis 1 miljonu;
Otrkārt, pilsētas ir arī viens no darba dalīšanas un specializācijas rezultātiem. Tādēļ pilsētas jau pašā to veidošanās sākumā parasti ir ekonomiski cieši saistītas ar apkārtējiem lauku apvidiem. Pilsētas apkārtējām lauku saimniecībām sniedz amatnieku pakalpojumus. Savukārt lauki nodrošina pilsētas ar pārtikas produktiem. Tādēļ grūti iedomāties pilsētu senatnē vai mūsdienās, kurā nebūtu tirgus laukuma. Vēlāk, vienā reģionā veidojoties vairākām pilsētām, attīstās specializācija arī starp tām;
Treškārt, pilsētu no laukiem atšķir arī tās organizatoriskā struktūra. Pat mazākajās pilsētās ir īpašas institūcijas, kas atbild par iekšējo kārtību, pilsētas aizsardzību un attiecībām ar ārpasauli. Katrā seno laiku pilsētā pilsētā bija arī vairāk vai mazāk monumentālas celtnes – vismaz aizsargsiena, templis vai vietējā valdnieka rezidence.
[izmainīt šo sadaļu] Pilsētu veidošanās priekšnosacījumi
Pilsēta veidošanās bez vispārējiem ģeoklimatiskiem, ekonomiskiem, politiskiem u.c. apstākļiem ir atkarīga arī no virknes savstarpēji saistītu lokālo faktoru. Svarīgākie no tiem – ūdens pieejamība, kurināmais, zemkopībai piemērotas zemes, ganības un pļavas mājdzīvnieku nodrošināšanai ar pārtiku, aizsardzības iespējas pret ienaidnieku uzbrukumiem, celtniecības materiālu pieejamība, aizsargātība no dabas stihijām (plūdiem, viesuļvētrām u.c.), satiksmes iespējas u.c.
Būtisks faktors, kas veicināja apdzīvotu vietu un pilsētu veidošanos, bija cilvēku populāciju izdzīvošanai nepieciešamās zemes platības. Tiek lēsts, ka senajiem cilvēkiem, kas pārtiku sev nodrošināja medījot un vācot savvaļas augus, izdzīvošanai vajadzējis vismaz vienu divus kvadrātkilometrus katram. Pieaugot iedzīvotāju skaitam, izmantojamā teritorija arvien vairāk saruka. Attīstoties zemkopībai un lopkopībai, radās iespēja izmantot arī mazākas zemes platības, lai nodrošinātu to pašu nepieciešamo pārtikas daudzumu. Līdz ar to apdzīvotības līmenis pakāpeniski arvien vairāk pieauga, samazinājās ar barības meklējumiem saistītā cilvēku migrācija. Dzīves vietai kļūstot vairāk vai mazāk pastāvīgai, mainījās cilvēku mājokļu uzbūve. Tie kļuva lielāki un masīvāki. Tos sāka būvēt arvien tuvāk viens otram. To veicināja arī nepieciešamība veidot efektīvāku aizsardzību pret ienaidnieku uzbrukumiem. Savukārt samazinoties attālumam starp atsevišķām saimniecībām, ciešāki un pastāvīgāki kļuva kontakti, lielākas kļuva savstarpējās kooperācijas iespējas. Pirmās apdzīvotās vietas un pilsētas veidojās, kur minēto faktoru savstarpējās kombinācijas bija visizdevīgākās cilvēku eksistencei. Kādas tieši no šīm kombinācijām izrādījās optimālākās, tika noskaidrots praksē daudzu gadu desmitu un simtu laikā, cilvēkiem, galvenokārt stihiski, pārvietojoties (migrējot) no vienas apdzīvotas vietas (pilsētas, reģiona) uz citu.
[izmainīt šo sadaļu] Pilsētu pirmsākumi
Neskatoties uz šo procesu sarežģītību jāatzīmē, ka tie notika relatīvi strauji. Tā, gar Vidusjūras austrumu piekrasti (Levantu) Ledus laikmeta beigās, tātad pirms apmēram 10 tūkstošiem gadu, saskaņā ar dažu zinātnieku pētījumiem, dzīvojuši daži desmiti tūkstoši iedzīvotāju. Apmēram divu nākamo gadu tūkstošu laikā, Neolīta revolūcijas gaitā, iedzīvotāju skaits sasniedzis jau vairākus simtus tūkstošu. Grūti viennozīmīgi apgalvot – vai šī reģiona iedzīvotāju straujais pieaugums ir Neolīta revolūcijas rezultāts, vai, varbūt otrādi, apdzīvotības blīvuma palielināšanās un bada draudu rezultātā kļuva nepieciešams būtiski mainīt pārtikas ieguves veidus un avotus. Visticamāk, ka abi šie faktori, viens otru papildinādami, veicināja civilizācijas progresu noteiktā virzienā.
Raugoties šodienas acīm, tik straujš iedzīvotāju skaita pieaugums šajā reģionā varētu likties visai pārsteidzošs, tā kā šeit pārsvarā ir visai sauss un karsts klimats. No Jeruzalemes līdz Vidusjūras piekrastei ir tikai kādi 50 kilometri. Apmēram tikpat daudz ir līdz Sīrijas tuksneša sākumam austrumos. Piemēram, Izraēlā, lietus vasaras mēnešos ir visai reta parādība. Gada vidējais nokrišņu daudzums svārstās no 510 mm Telavivā un Jafā, līdz kādiem 1000 mm Galilejā. Taču, kā rāda pētījumi, pirms 8-10 tūkstošiem gadu, Ledus laikmeta beigās, tas šinī reģionā bijis manāmi vēsāks un mitrāks. Tātad labvēlīgāks Neolīta revolūcijas straujākai norisei.
Pilsētbūvniecība, kā viens no civilizācijas attīstības faktoriem, masveidā aizsākās bronzas laikmetā. Šajā laikmetā, atšķirībā no mūsdienām, viena no galvenajām pilsētas nozīmēm un funkcijām bija aizsardzība pret ienaidniekiem. Izmantojot efektīvākus darbarīkus kļuva iespējama spēcīgu, sarežģītu aizsardzības būvju, it sevišķi cietokšņu izbūve, kas bija piemēroti gan aizsardzībai no ienaidnieku uzbrukumiem, gan profesionāla karaspēka vienību izvietošanai, kā arī dzīvošanai un reprezentācijai. Pilsētu dzīve kļuva daudz drošāka, kad varēja uzbūvēt stiprākas pilsētas aizsardzības sienas un, protams, arī ēkas un būves pašā pilsētas teritorijā. Līdz ar to dažādos pasaules reģionos sāka strauji pieaugt pilsētu skaits, tās sāka veidoties ne tikai grūti pieejamās vietās – augstu pauguru vai kalnu virsotnēs, uz upju un ezeru salām utt., bet arī atklātos līdzenumos. Līdz ar to kļuva pieejamas jaunas, plašas teritorijas, piemērotas apdzīvotu vietu un pilsētu būvniecībai.
Par vienu no vecākajām pasaules pilsētām uzskata Jēriku. Savukārt, augstu aizsardzības būvju inženiertehnisko līmeni Bronzas laikmetā bija sasniegušas Mikēnas. Mikēnu pilsētas aizsargāja biezas aizsargmūru sienas, izbūvētas no ļoti lieliem neregulāras formas akmens bluķiem (šādu būvniecības metodi sauca par „ciklopisko”).
[izmainīt šo sadaļu] Pilsētu loma civilizācijas attīstībā
Ja pilsētas nevarēja izveidoties agrāk, kamēr nebija apgūta vismaz bronzas tehnoloģija ar attiecīgiem darbarīkiem, celtniecības iemaņām, kā arī ieročiem, nepieciešamiem šo pilsētu aizstāvēšanai, tad arī valstiski organizēta sabiedrība varēja izveidoties tikai tad, kad pilsētu attīstība bija sasniegusi zināmu pakāpi, tās bija pietiekamā skaitā lai aptvertu noteiktu teritoriju un, pieaugot darba produktivitātei dažādās nozarēs, tajās sākusies specializācija. Līdz ar to arī sabiedrība strukturējās kā sarežģīta daudzdimensiju matrica. No vienas puses parādījās specializētas profesijas, - zemnieki, amatnieki, karavīri, administratori, utt. No otras, sabiedrība noslāņojās vairākās šķirās, atkarībā no īpašuma vai varas attiecībām. Šajā sabiedrībā strukturējās arī zināšanas, iemaņas un prasmes. Tās kļuva gan specializētākas, gan arī abstraktākas – likumdošana, politika, filozofija, māksla, utt.
[izmainīt šo sadaļu] Pilsētu ekonomiskais pamats
Pirmatnējo sabiedrību strukturizācija rezultātā arvien sarežģītāka kļuva to hierarhiskā uzbūve. Tas izskaidrojams ar regulāru nepieciešamību racionēt un pārdalīt ierobežotos pārtikas un citus resursus. Cīņa par izdzīvošanu lielā mērā noteica arī nepieciešamību paplašināt un padziļināt darba dalīšanuun specializāciju. Tas, savukārt, veicināja zemkopības un lopkopības tālāko pilnveidošanos, ļāva tālāk paaugstināties darba produktivitātei un uzkrāt arī zināmus pārtikas pārpalikumus. Šī procesa rezultātā sāka veidoties pilsētu saimnieciskais pamats - amatniecība - aušana, podniecība, izejvielu ieguve, koka un metālapstrāde. Tādējādi pilsētu veidošanās un izaugsme deva spēcīgu impulsu jaunam inovāciju vilnim un otrādi, daudzie, viens otru papildinošie, saimnieciski pielietojamie uzlabojumi dažādās sadzīves jomās vecināja arvien straujāku pilsētu veidošanos.
