Masada

Vikipēdijas raksts

Masada

Masada bija cietoksnis Romas impērijas laikā, kas atradās augstas klints virsotnē, netālu no Nāves jūras. Ebreju valdnieks Herods Lielais 36.-30. g. p.m.ē. pārvērta šo cietoksni par vienu no spēcīgākajiem visā Tuvo Austrumu reģionā. Romiešiem iebrūkot Tuvajos Austrumos, viņu rokās nonāca arī šis cietoksnis. Ebreju sacelšanās laikā 66.g., neliela ebreju pretošanās grupa sagrāva Masadā izvietoto romiešu garnizonu un pārvērta šo cietoksni par vienu no galvenajiem sacelšanās atbalsta punktiem pie Nāves jūras. Masadas aizstāvjiem pievienojās neliels cīnītāju skaits, kam bija izdevies paglābties no romiešiem pēc Jeruzālemes izpostīšanas. Divus gadus Masadas aizstāvji viesa sajukumu romiešos ar saviem negaidītajiem reidiem pret to garnizoniem dažādās Palestīnas vietās. Beidzot, 72. gadā, Romas ieceltais Palestīnas pārvaldnieks Lūcijs Flavijs Silva nolēma, ka šo pretošanās punktu ir jāiznīcina. Viņš devās uz Masadu ar Palestīnā izvietoto 10. leģionu pilnā sastāvā, papildinot to ar dažādām palīgspēku vienībām, kā arī vairākiem tūkstošiem karagūstekņu, kas piegādāja armijai ūdeni, kokmateriālus un pārtiku. Cietokšņa aizstāvji stingri ierobežoja ūdens un pārtikas patēriņu, cik vien iespējams nostiprināja cietokšņa sienas. Bet arī romieši bija sagatavojušies ilgstošam aplenkumam. Viņi cietokšņa pakājē izveidoja ērtu nometni, apjoza klinti uz kuras atradās cietoksnis ar īpašu sienu, lai cietokšņa aizstāvji nevarētu no tā aizbēgt ^[1].

Cietokšņa aizstāvjiem bija divas iespējas – padoties vai cīnīties līdz pēdējam vīram, jo romiešiem bija izdevies sadragāt vienu no aizsardzības mūriem. Taču aplenktajā cietoksnī bija ne tikai karavīri, bet arī sievietes, sirmgalvji un bērni – pavisam 960 cilvēku . Aplenktie izvēlējās otro iespēju – neviens nevēlējās sagādāt iebrucējiem triumfu par uzvaru, nedz arī kļūt par iekarotāju vergiem, kas bija neizbēgami, ja viņi padotos. Viņi visi gāja bojā.