Latvijas Centrālā Padome

Vikipēdijas raksts

Latvijas Centrālā Padome bija nelegāls politisks centrs vācu okupācijas laikā, kurš dibināts nolūkā koordinēt dažādu latviešu pretestības grupu darbību.

Latvijas Centrālā Padome (turpmāk – LCP) tika dibināta 1943. gadā kā nelegāls politisks centrs nolūkā koordinēt dažādu pretestības grupu darbību. Pretestības grupu sastāvs bija jau kristalizējies padomju okupācijas laikā, un šajā laikā gūtā pieredze pierādīja šāda pretestības kustības centra, kurš spētu apvienot visus Latvijas neatkarību un demokrātisku politisko iekārtu atbalstošos politiskos spēku, nepieciešamību.

1941. gada beigās dažu demokrātisko politisko partiju pārstāvji uzsāka darbību šādas organizācijas izveidē. Jau 1942. gada sākumā dažas pretestības grupas darbojās ciešā kontaktā ar profesoru Konstantīnu Čaksti un kapteini Krišu Upelnieku. Tās darbojās gandrīz visās lielākajās Latvijas pilsētās un lauku centros. Grupas savā darbībā meklēja sakarus ar Latvijas Saeimā līdz 1934. gada 15. maijam pārstāvētajām politiskajām partijām. Šo darbu galvenokārt veica K.Čakste, kurš uzņēma sakarus ar bijušo lielāko politisko partiju pārstāvjiem. Īpaši aktīvi bija Demokrātiskā centra pārstāvji, kas ap sevi organizēja akadēmisko jaunatni un vairākus pazīstamus politiķus ar advokātu Jāni Breikšu priekšgalā. 1942. gada februārī savu darbību pagrīdē atjaunoja arī Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija. Katrā ziņā 1942. gadā noformējās divas Latvijas pilsoņu grupas – demokrātu un sociāldemokrātu, kas norobežojās no sadarbības ar hitleriskās Vācijas iestādēm.

Vēl viens svarīgs iemesls šāda vienota pretestības centra dibināšanai bija grūtības, kādas Latvijas diplomātiskajiem pārstāvjiem ārvalstīs radīja nepieciešamība pastāvīgi atspēkot viedokli, ka plašas latviešu aprindas brīvprātīgi iesaistījušās kolaborācijā ar vācu okupācijas iestādēm un atbalsta Vācijas politiskos mērķus. Šo uzdevumu atvieglotu iespēja pierādīt nopietnas pretestības kustības esamību Latvijā.

Tādēļ jau 1942. gada beigās Latvijas sūtnis Stokholmā Voldemārs Salnais sāka meklēt iespējas ierosināt šādu pretestības kustību. 1943. gada 29. martā viņš ar starpnieku Edgaru Skujenieku nelegāli caur Igauniju uz Rīgu nosūtīja plašu informatīvu un programmatisku rakstu, kurā norādīja uz nacionālās pretestības organizācijas pastāvēšanu Igaunijā un uzsvēra šādas organizācijas veidošanas nepieciešamību arī Latvijā. Sūtījumu saņēma Verners Tepfers un to nodeva sociāldemokrātu un Demokrātiskā centra pārstāvjiem.

Pārliecībā, ka nacionālsociālistiskā Vācija karu zaudēs un ka pēc II Pasaules kara noteicējas būs ASV un Lielbritānija, pretestības kustības dalībnieki plānoja uzņemt sakarus ar ārvalstīm un jo sevišķi ar vēl aktīvajiem Latvijas diplomātiskajiem pārstāvjiem. Pirmais mēģinājums uzņemt tiešus sakarus no Latvijas puses notika 1943. gada februāra vidū, taču beidzās ar dažu personu arestu. Tomēr pierādījumu trūkuma dēļ viņas tika atbrīvotas. 1943. gada 22. jūlijā no Ventspils ar zvejnieku laivu Gotlandē izdevās ierasties Leonidam Siliņam. Viņš uz Stokholmu nogādāja plašu informācijas materiālu par padomju okupācijas laiku, par stāvokli Latvijā vācu okupācijas apstākļos, kā arī okupācijas varas izdoto likumu un rīkojumu kopojumu. No šiem materiāliem sastādīja ziņojumu, ko vēlāk nosūtīja visiem Latvijas diplomātiskajiem pārstāvjiem ārvalstīs.

Par oficiālo LCP dibināšanas dienu uzskata 1943. gada 13. augustu, kad profesors K.Čakste Ādolfa Klīves mājā Pārdaugavā saaicināja līdz 1934. gadam Latvijas Saeimā pārstāvēto lielāko partiju pārstāvjus. Šajā sanāksmē tika panākta vienošanās par jaundibināmās organizācijas nosaukumu – LCP, kā arī par organizācijas politisko mērķi – apvienot visas lielākās Latvijas politiskās partijas cīņā par neatkarīgas, demokrātiskas Latvijas atjaunošanu, noraidot katra veida diktatūru. Savu piekrišanu piedalīties LCP darbā deva sociāldemokrātu, demokrātiskā centra, Latgales kristīgo zemnieku, kā arī Zemnieku savienības pārstāvji. Šīs partijas reprezentēja latviešu tautas vairākumu, jo pēdējās Saeimas vēlēšanās 1931. gada rudenī tās bija ieguvušas 49% vēlētāju balsu. LCP dibināšanas sapulcē piedalījās K.Čakste, Dr. Pauls Kalniņš, bīskaps Jāzeps Rancāns, J.Breikš, Brūno Kalniņš, V.Bastjānis, Ā.Klīve un Ludvigs Sēja. Par LCP priekšsēdētāju ievēlēja K.Čaksti, par viņa vietnieku – B.Kalniņu, par ģenerālsekretāru – L.Sēju. Ievēlētie veidoja LCP prezidiju, kura uzdevums bija sagatavot LCP sēdes, īstenot LCP lēmumus, pārstāvēt LCP, pārraudzīt LCP komisiju darbu un kārtot saraksti ar ārvalstīm. LCP paplašinātajā prezidijā ietilpa arī pēdējās Latvijas Saeimas prezidija locekļi – bijušais Saeimas priekšsēdētājs Dr. P.Kalniņš, viņa pirmais biedrs Kārlis Pauļuks un otrais biedrs J.Rancāns. Tas piešķīra LCP valstisku autoritāti un norādīja uz saikni ar agrāko legālo Latvijas valsts varu. LCP prezidija sēdēm bija jānotiek katru otro dienu, bet plenārsēdēm reizi trijās nedēļās. Latvijā LCP darbojās septiņu locekļu sastāvā. Katrai no minētajām partijām LCP bija viens pārstāvis, bet pārējie trīs – Saeimas prezidija locekļi. Drošības apsvērumu dēļ plenārsēdēs piedalījās tikai četri LCP locekļi.

Sanāksmē nolēma dibināt septiņas komisijas – Ārlietu, Militāro, Informācijas, Juridisko, Ekonomisko, Līdzekļu vākšanas un Sakaru uzturēšanas. Šo komisiju sastāvā nolēma kooptēt vairākas sabiedrībā plaši pazīstamas personas, piemēram, Fēliksu Cielēnu, Mintautu Čaksti, V.Tepferu, J.Breikšu, K.Upelnieku, V.Bastjāni, Mārtiņu Peniķi, Vili Janumu, Arnoldu Aizsilnieku, u.c.

LCP pieņēma savu politisko platformu, kurā starp citu deklarēja, ka “Latvijas tautas politika jādibina uz neatkarības un demokrātijas principiem bez agrākās demokrātijas trūkumiem un kļūdām”. LCP uzskatīja ka Latvijā joprojām ir spēkā 1922. gada 15. februāra Satversme un saskaņā ar to pēdējais Saeimas priekšsēdētājs (Dr. P.Kalniņš) ir likumīgs valsts prezidenta vietas izpildītājs līdz jauna prezidenta ievēlēšanai un ka nākamo valsts iekārtu noteiks brīvi un demokrātiski vēlēta Saeima.

Provincē visaktīvāko darbību izrādīja militārās komisijas Jelgavas un Ventspils grupas (pēdējā vēlāk iesaistījās bēgļu evakuācijas akcijā uz Zviedriju).

LCP Ārlietu komisija caur Stokholmu uz ārvalstīm nosūtīja virkni “apkārtrakstu”, kas pa daļai bija domāti kā rīkojumi sūtņiem. LCP uzturēja sakarus ar Lietuvas augstāko atbrīvošanas komiteju un Igaunijas pretestības kustības centru. Rīgā notika visu trīs Baltijas valstu pretestības kustību konferences. 1944. gada janvārī Rīgā notika Latvijas un Lietuvas pretestības organizāciju centru pārstāvju sēde. Tā paša gada martā notika LCP un Igaunijas pretestības kustības pārstāvju kopīga sēde. 1944. gada aprīlī notika visu trīs Baltijas valstu pretestības organizāciju konference.

Tāpat LCP uzturēja arī regulārus sakarus ar neitrālajām un Rietumu sabiedroto valstīm.

LCP Informācijas komisija 1944. gada 10. martā izdeva nelegālā izdevuma Jaunā Latvija 1. numuru. Izdevumu Jelgavā uz rotatora 1000 eksemplāros pavairoja docents Vilis Eihe. Tāpat tika izplatīta V. Salnā Stokholmā iespiestā Neatkarīgā Latvija, kuras 1. numura 700 eksemplārus 1944. gada jūlija sākumā L.Siliņš nelegāli ieveda Latvijā.

LCP Juridiskajā komisijā darbojās M.Čakste, Dr. Fricis Menders un J.Breikš. Galvenais Juridiskās komisijas darba virziens bija jaunās Latvijas Satversmes redakcijas principu izstrādāšana.

1943. gada 5. aprīlī Stokholmā Baltijas valstu sūtņu apspriedē, kurā piedalījās no Latvijas puses V.Salnais, no Igaunijas – H.Laretejs un Lietuvas – V.Gylys, izstrādāja iesniegšanai ANO paredzētas deklarācijas tekstu. Šo deklarāciju vēlāk nosūtīja arī LCP, lai tā Latvijā organizētu nepieciešamo parakstu vākšanu. Pēc LCP ierosmes 1944. gada martā F.Cielēns, piedaloties A.Teikmanim izstrādāja politisku memorandu, kuru parakstīja 188 plaši pazīstami Latvijas sabiedrības pārstāvji (vēlāk parakstītājiem pievienojās vēl divas personas). Memorands bija domāts iesniegšanai Rietumvalstu valdībām, taču, lai nodrošinātu iespēju parakstu vākšanai okupācijas apstākļos, tas formāli bija adresēts Latviešu leģiona ģenerālinspektoram ģenerālim Rūdolfam Bangerskim. Pēc parakstu savākšanas deklarācijas norakstus izsūtīja uz ārzemēm, bet ģenerālis R.Bangerskis to kā nepareizi adresētu atteicās pieņemt.

Pēc regulāru sakaru uzņemšanas ar Zviedriju LCP plānoja izveidot tās ārzemju delegāciju. 1944. gada 26. februārī K.Čakste par plānotās LCP ārzemju delegācijas sekretāru iecēla L.Siliņu.

Ievērojot to, ka LCP aprindās valdīja cerības, ka PSRS un Vācijas savstarpējās noasiņošanas rezultātā varētu atkārtoties 1919. gada situācija, īpaša nozīme tika pievērsta Militārās komisijas darbībai. Tā savā darbā iesaistīja pulkvedi Vili Janumu, kas sniedza regulārus pārskatus par stāvokli frontē. Ar komisiju sadarbojās arī ģenerālis Mārtiņš Peniķis un ģenerālis Eduards Kalniņš. Par Militārās komisijas nominālo vadītāju kļuva ģenerālis Jānis Kurelis. Faktiskais militārās komisijas vadītājs bija kapteinis Krišs Upelnieks, kurš pēc Kureļa grupas nodibināšanas kļuva par Kureļa štāba priekšnieku. Sākotnējos radiosakarus ar Zviedriju LCP nodibināja ar Kureļa grupas starpniecību. Savukārt pēc atkāpšanās uz Kurzemi LCP nodrošināja radiosakarus Kureļa grupai. Lai gan starp LCP un Kureļa grupu nepastāvēja noteikta subordinācija (literatūrā bieži norādīts, ka Kureļa grupa bijusi LCP militārā vienība), starp abām organizācijām pastāvēja cieša sadarbība, īpaši sakaru uzturēšanā ar ārvalstīm.

1944. gada aprīlī Gestapo (Geheime Staatspolizei) Igaunijā izdevās pārtvert kādu lietuviešu pretestības kustības kurjeru. Ar to sākās LCP dalībnieku vajāšana. Taču pilnu informāciju par LCP Gestapo neizdevās iegūt. Apcietināja tikai dažus LCP locekļus. 27. aprīlī Rīgā arestēja LCP kurjeru studentu Žani Epneri, bet 29. aprīlī LCP priekšsēdētāju K.Čaksti, kā arī M.Čaksti. 22. maijā apcietināja LCP ģenerālsekretāru L.Sēju, bet 12. jūlijā LCP priekšsēdētāja vietnieku B.Kalniņu. Apcietināšanas bija saistītas ar plašām kratīšanām un arestiem Lietuvā un Igaunijā. Apcietināto LCP darbinieku lietu Gestapo izmeklēja līdz 1944. gada 1. septembrim, kad K.Čaksti, B.Kalniņu un L.Sēju no Rīgas centrālcietuma pārveda uz Salaspils darba nometni. No Salaspils ar tvaikoni “Celebes” viņus pārveda uz Dancigu un ieslodzīja Štuthofas koncentrācijas nometnē. M.Čaksti un Ž.Epneru atbrīvoja.

Neskatoties uz arestiem LCP savu darbību turpināja. Pēc K.Čakstes un B.Kalniņa aresta par LCP priekšsēdētāju ievēlēja V.Tepferu, bet par viņa palīgiem J.Breikšu un sociāldemokrātu J.Rudzi.

LCP ārzemju delegācija, ko vadīja sūtnis V.Salnais izdevās dabūt Zviedrijas iestāžu atļauju sakaru uzturēšanai ar okupēto Latviju, izmantojot jūras ceļu. 1944. gada 15. jūlijā Stokholmā nodibināja Latvijas pilsoņu evakuācijas fonda pārvaldi. Evakuācijas tehnisko vadību uzticēja L.Siliņam. No 1944. gada augusta līdz septembra beigām evakuācijā piedalījās aptuveni 30 braucēju ar vairāk nekā 10 laivām, taču laika posmā no 1944. gada septembra līdz 1945. gada maijam gan finansējuma trūkuma, gan klimatisko apstākļu dēļ braucēju un laivu skaits strauji samazinājās. Kopumā ar LCP organizētajām laivām uz Zviedriju izdevās izvest 2141 bēgļu, kuriem vēl jāpieskaita ap 400 sarakstos nereģistrētu bērnu. Bēgļu transportēšanas finansēšanā bija iesaistītas arī ASV iestādes, kuras īpaši bija ieinteresētas ebreju izvešanā. Lai gan Baltijas valstu teritorijā 1944. gada otrajā pusē esošie ebreji gandrīz pilnībā jau bija iznīcināti, LCP pārstāvjiem izdevās izglābt vairākus ebrejus un izvest uz Zviedriju.

Zvidrijas drošības dienesti sniedza zināmu atbalstu LCP radiosakaru nodrošināšanā ar starp Kurzemi un Zviedriju.

Savu pēdējo sēdi Latvijā LCP noturēja J.Rancāna dzīvoklī Rīgā 1944. gada 8. septembrī. Sēde bija sasaukta sakarā ar Dr. P.Kalniņa nodomu evakuēties uz Zviedriju un arī LCP darbību pārcelt uz turieni. Sēdē piedalījās V.Tepfers, J.Breikš, J.Rancāns, Dr. P.Kalniņš, M.Čakste u.c. Šajā sēdē P.Kalniņš parakstīja deklarāciju par Latvijas valsts atjaunošanu: “Latvijas tauta pārņēmusi suverēno varu no svešas varas atbrīvotā Latvijas valsts teritorijā un atjaunojusi Latvijas Republiku kā suverēnu valsti. Uz Latvijas Republikas Satversmes pamata (52.pants) uz mani kā pēdējās likumīgi ievēlētās un līdz šim laikam tiesiski pilnvarotās Saeimas priekšsēdētāju pārgājusi Valsts Prezidenta vietas izpildīšana. Ar šo dienu es stājos pie Valsts Prezidenta vietas izpildīšanas līdz jauna Valsts Prezidenta ievēlēšanai Satversmē paredzētā kārtībā. Kā Latvijas Republikas Valsts Prezidenta vietas izpildītājs uz Satversmes man piešķirtās varas pamata (56.pants) esmu uzdevis N.N. sastādīt ministru kabinetu…” Iespējamās valdības vadītāja vārds šajā dokumentā nebija ierakstīts, taču sēdes atsevišķā protokolā norādīts, ka par ministru prezidentu aicināms profesors K.Čakste, bet gadījumā, ja viņš nebūtu Latvijā, senators M.Čakste.

Pēc Rīgas krišanas 1944. gada 13. oktobrī LCP savu darbību pārcēla uz Kurzemi. Šeit kādu laiku uzturējās M.Čakste, Dr.P.Kalniņš, J.Breikš, V.Tepfers u.c.

1. novembrī uz Zviedriju aizbrauca V.Tepfers, un turpmāko LCP vadību Kurzemē uzņēmās Valdemārs Ģinters. Bēgļu laivu “Gulbis”, ar kuru Zviedrijā centās nonāk arī P.Kalniņš, pārtvēra vācu kuteris un nogādāja Dancigā. Tikai daļai LCP un tās komisiju locekļu izdevās nokļūt Zviedrijā. Pārējie bija spiesti pārcelties uz Vāciju un Austriju, viņu skaitā, J.Rancāns, V.Bastjānis un A.Klīve. Šī iemesla dēļ nevarēja realizēt pašpārvaldes plānu par varas nodošanu LCP, kas bija iecerēts 1944. gada oktobrī.

Emigrācijā LCP sadalījās divās daļās, kas turpināja savu darbību lielā mērā autonomi. Pēc Dr. P.Kalniņa nāves 1945. gada 27. augustā LCP vadību formāli pārņēma Saeimas priekšsēdētāja vietnieks bīskaps J.Rancāns.

Vācijā esošā LCP daļa savu pirmo sēdi noturēja 1945. gada 3. oktobrī Lustenavā (Austrijā). Tajā piedalījās arī sūtnis J.Feldmanis. Šajā sēdē sociāldemokrātus pārstāvēja V.Bastjānis, Demokrātisko centru – Fr.Ķempelis (vēlāk viņu nomainīja B.Krūka), Zemnieku savienību – A.Klīve, Latgales katoļus un progresistus – J.Rancāns. Vēlāk LCP iestājās arī jaunsaimnieki A.Bļodnieks un V.Šļakāns.

Lustenavas sēdē LCP nolēma nepiedalīties bēgļu vadībā Vācijā, atstājot bēgļu aprūpi Latvijas Sarkanajam Krustam. Par LCP ģenerālsekretāru uzaicināja R.Liepiņu. Tika nolemts iesniegt petīciju sabiedrotajiem un pāvestam, kā arī lūgt Latvijas sūtņus spert soļus Vašingtonā un Londonā latviešu karavīru atbrīvošanai no gūsta.

Savu darbību Vācijā LCP turpināja līdz 1950. gadam. Savu pēdējo sēdi Vācijas LCP noturēja 26.novembrī. Sakarā ar LCP priekšēdētāja J.Rancāna un tās locekļu A.Klīves, V.Bastjāņa un A.Bļodnieka izceļošanu uz ASV, nolēma Vācijā atstāt LCP delegāciju ģenerālsekretāra R.Liepiņa vadībā, taču faktiski tā darbību vairs neturpināja. Arī uz ASV izceļojušie savu darbību kā LCP locekļi vairs neatjaunoja.

Pirmā LCP sēde Zviedrijā notika 1944. gada decembrī. To vadīja V.Tepfers. LCP Zviedrijas daļa Stokholmā tika rekonstruēta pēc Saeimas parauga. Tajā sastāvēja 6 sociāldemokrāti, 5 Zemnieku savienības, 4 liberāļu un 4 Latgales kristīgo zemnieku pārstāvji. Ģenerālis V.Tepfers 1946. gadā atteicās no priekšsēdētāja amata, un viņa vietā par LCP priekšsēdētāju ievēlēja B.Kalniņu. Sakarā ar viņa ievēlēšanu savu darbību LCP pamazām pārtrauca Zemnieku savienības un Latgales kristīgo zemnieku pārstāvji. Līdz ar to arī LCP Zviedrijas grupā iestājās stagnācija un līdz 1951. gada beigām tās darbība pilnībā apsīka.

Vācijas okupācijas dienā – 8. maijā visi Latvijā palikušie LCP locekļi uzturējās Ventspilī vai tās apkārtnē, izņemot tos, kurus vācu iestādes bija apcietinājušas un turēja ieslodzījumā Liepājas cietumā. Šajā dienā Ventspils vācu komandants Rors atļāva doties uz Zviedriju visiem, kas to vēlas. Starp peldlīdzekļiem, kas todien atstāja Ventspili bija arī tvaikonis “Rota” uz kura kopā ar citiem bēgļiem atradās arī daudzi LCP locekļi. Padomju karakuģi netālu no Gotlandes “Rotu” aizturēja. Daļu pasažieru pārcēla uz padomju kuģiem un vēlāk caur Klaipēdu nogādāja uz filtrācijas nometnēmKrievijā, daļu atgrieza Ventspilī. Savukārt V.Ģintera organizētā laiva Līga ar vairākiem LCP locekļiem 9. maijā sasniedza Gotlandi.

Arī pēc padomju karaspēka ienākšanas Kurzemē LCP aktīvisti bija iecerējuši turpināt bēgļu evakuāciju uz Zviedriju, taču tam bija maz panākumu. Pēdējā LCP organizētā laiva Kurzemi atstāja 13. jūnija rītā. Tos LCP dalībniekus, kas gaidīja laivas no Zviedrijas Jūrkalnes apcietināja jau maija vidū. Notika arī plaši aresti LCP aktīvistu vidū Ventspilī.

LCP grupa, kas turpināja darboties Ventspilī centās atjaunot radiosakarus ar Zviedriju, taču nesekmīgi. LCP neatbalstīja bruņoto pretestību, lai gan uzturēja sakarus ar atsevišķiem nacionālo partizānu sakarniekiem informācijas apmaiņas nolūkā. LCP vairākums uzskatīja, ka jāpiekopj nogaidīšanas taktika, jo cerēja, ka Rietumvalstis pildīs Atlantijas hartā paustos principus.

Sakarus ar Latvijā palikušajiem LCP aktīvistiem centās uzņemt arī LCP Zviedrijas grupa. 14. oktobrī no Zviedrijas pa jūras ceļu Kurzemē ieradās A.Arnīša vadītā grupa, taču jau 16. oktobrī viņu un J.Šmitu aizturēja. Jau 22. oktobrī Ventspilī no Zviedrijas ieradās E.Andersons. 31. oktobrī PSRS Valsts Drošības komisariāta aģenti uzsāka plašus arestus Ventspilī un līdz 9. novembrim bija apcietināti jau gandrīz visi LCP locekļi. 1945. gada nogalē un 1946.gada sākumā tika arestēti arī daudzi LCP atbalstītāji, un LCP bija spiesta izbeigt aktīvo darbību Latvijā. Lielāko daļu LCP locekļu notiesāja 1946. gada 16. maija LPSR IeM karaspēka Kara tribunāla sēdē Rīgā, piespriežot brīvības atņemšanu uz dažādiem termiņiem, līdz par 25 gadiem. 1946. gada 28. augustā E.Andersonam LPSR IeM Kara tribunāls piesprieda nāves sodu.

Kopumā pēc Vācijas kapitulācijas Latvijas teritorijā padomju okupācijas iestādes arestēja un notiesāja 118 LCP aktīvistu.

[izmainīt šo sadaļu] Informācijas avoti

• Latvijas Centrālā Padome, Historia.lv