Vikipēdijas raksts

Kallisto

«Galileo» attēls
Orbitālie parametri
Lielā pusass (radiuss)	1,88 mlj. km.
Ekscentrisms (izstiepums)	0,007 (tuva riņķa līnijai)
Orbitālais periods	16,69 dienas
Orbītas slīpums	0,21° (pret ekvatoru) 2,02° (pret ekliptiku)
Fiziskie parametri
Diametrs	4821 km (0,38 no Zemes diametra)
Virsmas laukums	73 mlj. km.² (0,14 no Zemes virsmas)
Masa	1,08x1023 kg. (0,018 no Zemes masas)
Blīvums	1,83 g/cm³
Brīvās krišanas paātrinājums	1,24 m/sek.² (в 7,9 reizes mazāks nekā Zemes)
Rotācijas periods	sinhronizēts (vienmēr pagriezts ar vienu pusi uz Jupiteru
Griešanās ass slīpums	nav
Albedo (virsmas atstarošanās koef.)	0,17
Virsmas temperatūra	~120 K (apm. −155 °C)
Atmosfēra	Gandrīz neesoša, sastopamas ogļskābās gāzes pēdas

Kallisto (grieķ. Καλλιστώ) – viens no Jupitera pavadoņiem. Pēc lieluma trešais lielākais Saules sistēmas pavadonis, apmēram tik pat liels, kā Merkurs (tomēr pēc masas būtiski atpaliek no šīs planētas).

[izmainīt šo sadaļu] Atklāšanas vēsture un nosaukums

Kallisto atklāja Galileo Galilejs 1610 gadā ar pasaulē pirmo teleskopu. Uz pavadoņa pirmatklājēja statusu pretendēja arī vācu astronoms Simons Mariuss, kurš novēroja pavadoni 1609. gadā, taču pētījumu rezultātus nebija publicējis.

Nosaukumu „Kallisto” deva tieši Mariuss Simons 1614. gadā pēc sengrieķu mitoloģiskas personas vārda, taču ilgu laiku tas netika lietots. Galilejs četrus atklātos pavadoņus nosauca par „Mediči planētām” un deva tiem kārtas numurus. Kallisto skaitījās kā „ceturtais Jupitera pavadonis”. Tikai 20. gs. vidū nosaukums „Kallisto” guva vispārēju atzīšanu.

[izmainīt šo sadaļu] Fiziskais raksturojums

Kallisto – viens no visvairāk meteorītu krāteriem pārklātais Saules sistēmas ķermenis. Tas norāda uz to, ka pavasdoņa virsma ir ļoti sena (ap 4 mljrd. gadu), bet tā ģeologiskā aktivitāte ļoti zema.

Ir uzskats, ka Kallisto ir pārklāts ar 200 km. biezu ledus kārtu, zem kuras atrodas 10 km. biezs ūdens slānis. Dziļākie slāņi, iespējams, sastāv no saspiestiem iežiem un ledus, bet pavadoņa centra virzienā iežu un dzelzs koncentrācija pieaug. Tāda uzbūve parasti nav raksturīga lieliem debess ķermeņiem, kuriem kodols ir labi izteikts.

Kallisto ir vismazākais blīvums no visiem Galileja pavadoņiem (jo tālāk no Jupitera, jo mazāks blīvums). Pavadonis, iespējams, sastāv no 60% ledus un ūdens, un 40% krisālisko iežu un dzelzs. Līdzīgs sastāvs varētu būt arī Titānam un Tritonam.

Uz šķidra okeāna klātbūtni norāda Kallisto magnētiskā lauka raksturlielumi (kuru, iespējams, rada elektriskās strāvas sāļajā ūdenī). Atklāts, ka pavadoņa magnētiskais lauks mainās atkarībā no orientācijas attiecībā pret Jupitera magnētisko lauku; tas dod pamatu uzskatīt par elektrovadoša šķidruma klātbūtni Kallisto iekšienē. Vēl viens arguments par labu šķidram okeānam ir tajā apstāklī, ka uz Kallisto nav raksturīgā „lauzītā” reljefa vietās, pretī milzīgo meteorītu sadursmes vietām (uz Mēness un Merkura tādas reljefa formas ir, kuras izsauc seismisko viļņu darbība trieciena rezultātā; uz Kallisto seismiskie viļņi varētu būt apslāpēti ar šķidruma slāni).

Pavadoņa īpatnība ir „Valhalla” veidojums, kas ir balts plankums 600 km. diametrā un ap to apkārt ir koncentriski gredzeni līdz 3000 km. diametrā. Acīmredzot, tas ir liela meteorīta krišanas rezultāts. Tam līdzīgs ir „Asgarda” veidojums ar 1600 km. diametru. Vēl ir atklāta interesanta taisnā līnijā orientēta krāteru virtne. Iespējams, kosmiskais ķermenis gravitācijas spēku ietekmē tika sarauts virknē sakārtotos gabalos, kuri pēc tam ietriecās Kallisto (līdzīgi Šumeikera-Levi komētai pirms ietriekšanās Jupiterā).

Uz Kallisto ir neparastas vietas ar daudzām nelielām kalnu smailēm, kuras pamazām noārdās. Šīs erozijas mehanisms pagaidām vēl nav skaidrs; iespējams tas ir saistīts ar ledus iztvaikošanu Saules radiācijas iespaidā. Uz Kallisto ir atklāta arī ļoti vāja atmosfēra, kas sastav no ogļskābās gāzes.

[izmainīt šo sadaļu] Kallisto pētījumi ar starpplanētu zondēm

Jupiters (kā arī visas parējās gantiskās planētas) tika pētīts tikai ar NASA starpplanētu zondēm. Pirmās Kallisto kosmiskās fotogrāfijas veica zonde „Pioneer-11”, nolidojot garām pavadonim 240 tūkst. km. attālumā 1974. gada decembrī. Turklāt „Pioneer-11” precizēja Kallisto masu un blīvumu.

1979. gada martā 125 tūkst. km attālumā garām Kallisto nolidoja „Voyager-1”, bet jūlijā - „Voyager-2” nolidoja 240 tūkst. km attālumā. Zondes nosūtīja kvalitatīvus pavadoņa attēlus, kā arī veica dažādus mērījumus.

No 1995. gada decembra līdz 2003. gada septembrim Jupitera sistēmu pētīja kosmiskā zonde „Galileo”. Šajā laikā zonde 8 reizes satuvinājās ar Kallisto (minimālais attālums – 138 km.) un pārraidīja daudz vērtīgas informācijas, tai skaitā magnētiskā lauka mērījumus, kā arī detalizētus pavadoņa virsmas uzņēmumus.