Edvarts Virza

Vikipēdijas raksts

Edvarts Virza (īstajā vārdā Jēkabs Eduards Liekna, dzimis 1883. gada 27. decembrī, miris 1940. gada 1. martā) - viens no nozīmīgākajiem 20. gs. latviešu rakstniekiem - dzejnieks, prozaiķis, publicists, atdzejotājs.

Satura rādītājs

1 Biogrāfija
2 Literārā darbība
3 Darbi

[izmainīt šo sadaļu] Biogrāfija

Virza dzimis pārtikušā, patriarhālos un konservatīvos uzskatos balstītā saimnieka ģimenē Emburgas (Salgales pagasta Rāceņos, bijis vecākais bērns ģimenē. Lasīt Virza iemācījies jau piecu gadu vecumā; mācījies Salgales pagasta skolā, vēlāk Bauskas pilsētas skolā, kuru pabeidz 1901. gadā.

1901. gadā Virzas ģimene pārceļas uz Billītēm tagadējā Sidrabenes pagastā. 1902. gadā Virza sāk mācības Rīgas pasta - telegrāfa skolā, no kuras drīz izstājas. No 1904. līdz 1905. gadam Virza uzturas Maskavā, kur klausās lekcijas jurisprudencē un tautsaimniecībā.

No 1905. gada Virza dzīvo Billītēs, aktīvi raksta dzeju, Viktora Eglīša mudināts, apgūst franču valodu, lai iepazītos ar franču moderno dzeju un atdzejotu to latviski. 1906. gadā parādās pirmās Virzas dzejoļu publikācijas žurnālā "Dzelme", bet 1907. gadā tiek izdots viņa pirmais, visai skandolozais, izteikti modernistiskais dzejas krājums "Biķeris".

1915. gadā, Pirmā pasaules kara laikā, Virzas ģimene dodas bēgļu gaitās, šī gada vasarā nejauši tiek nošauta Virzas māte. Bēgļu gaitas Virza spēcīgi attēlojis tēlojumu krājumā "Zaļā Zemgale" (1923). 1916. gadā Virza tiek mobilizēts, no 1917. līdz 1918. gadam darbojies Petrogradas Latviešu nacionālajā padomē. 1918. gadā demobilizējies, darbojies dažādos preses izdevumos Latvijā. 1920. gadā apprecējies ar dzejnieci Elzu Stērsti. Pēc tam divus gadus Virza bijis Latvijas Preses biroja vadītājs Parīzē. No 1923. līdz 1940. gadam bijis laikraksta "Brīvā Zeme" literārās nodaļas vadītājs. Kādu laiku 30. gados bijis arī Dailes teātra direktors; no 1934. līdz 1936. gadam bijis Izglītības ministrijas mākslas nodaļas vadītājs.

Virza miris 1940. gada 1. martā Rīgā.

[izmainīt šo sadaļu] Literārā darbība

1907. gada debijas krājums "Biķeris" ir kas radikāli jauns latviešu literatūrā. "Biķeris" uzskatāms ne tikai par pirmo erotiskās dzejas krājumu, bet arī par pirmo nopietno un mākslinieciski augstvērtīgu simbolisma dzejas paraugu latviešu literatūrā. Šis krājums rada asu reakciju lielā daļā tā laika vairumā pilsoniski un konservatīvi noskaņotajos lasītājos. "Biķera" dzejas pasaule ir spēcīgas, bieži pat dēmoniskas kaisles, baudkāres, erotikas piesātināta.