Ģermāņi

Vikipēdijas raksts

[izmainīt šo sadaļu] Ģermāņu izcelsme

Ģermāņi Romas impērijas laikā acīmredzot bijusi viena no lielākajām, ja ne pati lielākā barbaru cilts. Viņu sākotnēji dzīvojuši, kā domā vēsturnieki, Skandināvijas dienvidos. Pirmās ziņas par ģermāņiem no romiešu avotiem attiecināmas uz 90. gadu pr.Kr. Šajā laikā ģermāņi bija aktīvi apguvuši savas zemes, kas vēlāk arī ieguva viņu vārdu. Rietumos atsevišķas ģermāņu teritorijas tiem bijušas kopīgas ar ķeltiem. Tā rezultātā vairāku Rietumeiropas cilšu piederība vēl joprojām nav īsti skaidra. Piemēram, tiek diskutēts - vai kimri un teitoņi bijuši ģermāņi vai ķelti, vai varbūt ģermanizēti ķelti, vai tomēr otrādi.

Tāda pat situācija bijusi austrumos, kur ģermāņi robežojušies ar slāviem. Tā kā ne vieni, ne otri savu teritoriju robežas nebija stingri noteikuši, samērā platā joslā ģermāņu ciemati mijās ar slāvu apmetnēm. Neskaidrību pastiprināja vēl tas, ka šajā joslā plaši izplatītas bija jauktas dzimtas un rezultātā veidojās ciltis, kuru etniskā piederība ir visai neskaidra. Tādi bija, piemēram, romiešu pieminētie venedi. Mūsdienu vēsturnieki turpina lauzīt galvas, vai tie ir tie paši slāvu vendi, vai ģermāņu vandaļi, vai varbūt vienkārši ģermanizējušies slāvi? Varbūt tie ir tie paši vendi, kuru daļa pēc hronistu ziņojumiem apmetusies Kurzemē pie Ventas upes, bet vēlāk, šķiet, somu padzīti, neilgi dzīvojuši netālu no Rīgas. Galīgi vendi apmetās pie Gaujas starp latviešiem, aizsardzības nolūkos uzceļot šeit pili, kuru nosauca par Wenden. Vēlāk no šī nosaukuma esot atvasināts Cēsu pilsētas nosaukums.

Neiedziļinoties tālāk šajās daudzajās cilšu radurakstu niansēs, ģermāņus var iedalīt trīs lielākās grupās.

• Skandināvijas grupa kalpojusi par pamatu vēlāko Skandināvijas tautu - zviedru, dāņu, norvēģu un islandiešu izveidei.
• Rietumu ģermāņu grupa apdzīvoja Ziemeļjūras piekrasti. Tā ietvēra batāvus, frīzus, frankus, alemanus, jutus, anglus un sakšus. Šīs ciltis ir galvenie mūsdienu holandiešu, flāmu, angļu, kā arī daļas skotu un franču priekšteči.
• Trešā ir austrumu ģermāņu grupa, kas apdzīvoja teritorijas uz austrumiem no Elbas upes. Tajā ietverami švābi, lombardi, burgundi, vandaļi, gepidi, alani un goti. Tieši austrumu ģermāņi Romas impērijas laikos parasti bija lielākie miera traucētāji Eiropā un pašā impērijā, ar savu nemitīgo staigāšanu no vienas teritorijas uz otru viņi turēja romiešus pastāvīgā saspringumā. Viņu dēļ Eiropā vairākkārt izcēlies neaptverams haoss, viņi ir arī vieni no galvenajiem Romas impērijas sabrukuma ārējiem „vaininiekiem” un antīkās rietumu pasaules krīzes izraisītājiem.

Tomēr daudzos gadījumos īstie daudzu Eiropas problēmu cēloņi meklējami ne tik daudz ģermāņos, kas visos laikos bijuši zemkopju tauta, cik Āzijas stepju nomados, kas pēc īsāka vai ilgāka laika atkal un atkal iebruka Eiropā, spiežot centrālās un austrumu Eiropas tautas meklēt glābiņu citās teritorijās, tālāk uz rietumiem vai dienvidiem.

[izmainīt šo sadaļu] Ģermāņu kultūra

Romieši ģermāņus pazina labi. Samērā sīki viņu dzīves veidu, sociālo struktūru, ticējumus un tradīcijas aprakstījis romiešu vēsturnieks Tacits (55.-117. (?). g.) savā darbā Germania, kas izdota 98.g. Ģermāņi Romas impērijā bija labi pazīstami arī no praktiskās puses, jo viņiem bija cieši tirdzniecības sakari ar Vidusjūras reģiona tautām vēl kopš bronzas laikmeta. Ģermāņi no romiešiem aizguva arī daudzas zemkopības metodes, tehnoloģiju un iepirka no tiem daudzus darbarīkus. Romas impērijas laikā ģermāņu cilšu un klanu vienojošais pamats bija asinsradniecība. Cilšu pārvaldi parasti nodrošināja sapulce, kas sastāvēja no karavīriem. Tāpat kā citas Eiropas pagānu tautas ģermāņi ticēja vairākiem dažādiem dieviem. Galvenie starp tiem, kā jau zemkopju tautai, bija auglības dievi, skandināviem - Njords un Freirs. Skandināvu Tors (ģermāņu Donars) bija dievs, kas aizstāvēja zemkopjus pret ļauniem milžiem, neražu un citām likstām. Lielā cieņā skanidnāviem bija arī kara dievs Odins, pārējiem ģermāņiem - Votans. Tomēr ģermāņiem nebija priesteru - to lomu, varētu teikt - darba apvienošanas kārtībā, pildīja militārie līderi. Tādēļ tiem ģermāņu ciltīs bija ļoti liela vara. Tas bija arī viens no iemesliem, kādēļ ģermāņi ilgi pretojās kristietībai - tikai goti samērā ātri pieņēma ariānismu.

Romas impērijas veidošanās sākumā, 5. gadsimtā pr.Kr., ģermāņu cilšu grupas, kurām bija kopīgi valodas pamati un tradīcijas, klejoja pa Eiropas rietumu un centrālo daļu. Ap 2. gadsimtu pr.Kr. ģermāņi jau bija apguvuši mūsdienu Vācijas ziemeļu daļu un Skandināvijas dienvidus. Ģermāņi bija klejotāju, pagānu ciltis, kuru attīstība un dzīves veids, droši vien īpaši neatšķīrās no Baltijas tautām. Seno Vidusjūras reģiona civilizāciju uzplaukuma laikā, bronzas un dzelzs laikmeta kultūru balsts citās Eiropas daļās bija, galvenokārt, lauksaimniecība. Tirdzniecība, tāpat kā amatniecība un pilsētas bija vēl vāji attīstīti. Jo tālāk uz ziemeļiem no Vidusjūras, jo zemāka bija saimniecības attīstība un agrīnākā stadijā bija sabiedrības, valsts un kultūras attīstības procesi.

Šāda tendence izskaidrojama ar to, samazinoties gada vidējai temperatūrai virzienā uz ziemeļiem, klimats kļuva arvien nelabvēlīgāks, tādēļ pārtikas nodrošināšanas iespējas bija ierobežotākas. Tas bremzēja attiecīgo reģionu iedzīvotāju skaita palielināšanos, vispārējo saimniecības, politekonomiskās struktūras un kultūras attīstību.

Tomēr arī Eiropas ziemeļrietumos bija atsevišķas teritorijas ar samērā maigu klimatu, kas pat, izmantojot visai primitīvus darba rīkus, ļāva iegūt pietiekami stabilas ikgadējas ražas. Tās bija piejūras teritorijas Rietumeiropā un Skandināvijā, kuras ietekmēja siltā Golfa straume un tās turpinājums - Ziemeļatlantijas straume. Šīs straumes nes siltumu no Floridas krastiem, gar Ņūfaundlendas salām uz Rietumeiropas piekrasti un Skandināviju. Tādēļ šajā Eiropas reģionā klimats ir ievērojami maigāks, nekā tādos pat ģeogrāfiskā platuma grādos austrumu virzienā, tai skaitā Baltijā.

[izmainīt šo sadaļu] Ģermāņu ekspansija

Atsevišķas ģermāņu ciltis, pateicoties augstāk minētajiem relatīvi labvēlīgākajiem ģeogrāfiskajiem un klimatiskajiem faktoriem, bija pieaugušas skaitliski un izveidojušās par šī reģiona noteicošo spēku. Šīm ciltīm bija nepieciešamas jaunas teritorijas to tālākai attīstībai. Tās meklēja šīs teritorijas uz dienvidiem, kur bija labvēlīgāks klimats. Savos meklējumos ģermāņu ciltis kimri un teitoņi, 2. gs. pr.Kr., aizkļuva līdz pat mūsdienu Francijas dienvidiem. Tomēr romieši pēc smagām cīņām viņus piespieda atkāpties.

Veiksmīgāka izrādījās cita ģermāņu cilts - suevi. Viņi iekaroja lielu mūsdienu Vācijas daļu, atspiežot tās pirmiedzīvotājus - ķeltus - uz dienvidrietumiem. Ģermāņu ciltis iekarotajās teritorijās ātri nostiprinājās. To skaits nepārtraukti palielinājās pateicoties arvien jauniem migrācijas viļņiem un tie turpināja virzīties arvien tālāk uz dienvidiem, līdz tie sastapās ar romiešiem, kas, savukārt, centās paplašināt savas impērijas robežas ziemeļu virzienā.

Starp romiešu un ģermāņu spēkiem sākās sīvas cīņas par teritoriju. Nozīmīga kauja notika Teiteburgas mežā mūsdienu Vācijas ziemeļrietumu daļā mūsu ēras 9. gadā. Šajā kaujā ģermāņi karavadoņa Armīnija (Arminius) vadībā pilnīgi sagrāva trīs romiešu leģionus. Teiteburgas kauja ir svarīga ar to, ka tās rezultātā bija pilnībā apturēta Romas impērijas ekspansija ziemeļu virzienā, tā pazaudēja visas teritorijas, ko tā pirms tam bija iekarojusi uz ziemeļiem no Reinas. Reina arī kļuva par Romas impērijas ziemeļaustrumu robežu. Savukārt, arī ģermāņi pilnībā nostiprinājās uz ziemeļiem no Reinas.

Tomēr ar to ģermāņu ekspansija neapstājās. Trešā gadsimta otrajā pusē ģermāņu ciltis, it īpaši franki, arvien vairāk sāka iespiesties Romas impērijas teritorijās. Nespējot ar ģermāņiem cīnīties, Roma arvien biežāk meklēja ar tiem kompromisu, iesaistot ģermāņu, parasti franku, algotņus romiešu leģionos. Tas bija kļuvis arvien vairāk nepieciešami tādēļ, ka Romas impērijai arvien agresīvāk sāka uzbrukt citas klejojošās ciltis - huņņi, goti, vandaļi. Nemitīgo cīņu rezultātā Romas vara arvien vairāk vājinājās. To plosīja arī iekšējās pretrunas un cīņas par varu, impērija tuvojās sabrukumam, bet ģermāņi pa to laiku bija jau pakļāvuši Britāniju, Galliju un Spāniju.

Klasiskajā vēsturē šis Romas impērijas sabrukuma periods plašākā nozīmē nereti tiek dēvēts par Romas „barbarizāciju”. Tomēr var pamatoti apgalvot arī, ka tikpat lielā mērā šis bija barbaru „romanizācijas” periods. Tā, ar baznīcas starpniecību daudz ko no Romas un vēl agrāku civilizāciju sasniegumiem jaunizveidotās barbaru valstis pārņēma kā organiskus valsts un sabiedrības, politekonomiskās struktūras elementus. Roma bija sabrukusi, bet tās kultūras mantojums nepazuda nebūtībā. Neskatoties uz nežēlīgajiem Romas un ģermāņu kariem, pēdējie visā Senās Romas pastāvēšanas gaitā nepārtrauktipārņēma tās kultūru un saimniecības sasniegumus.

Ģermāņu adaptācijas process un Eiropas civilizācijas veidošanās dažādās bijušās Rietumromas teritorijās noritēja atšķirīgi. Visveiksmīgāk šis process aizsākās Itālijā, kur pēc pēdējā Romas imperatora Romula Augustula (Romulus Augustulus) nāves 476.g. par Itālijas karali tika iecelts ģermāņu karavadonisOdoakrs. Savu militāro karjeru Odoakrs bija uzsācis romiešu armijā. Šeit viņš bija labi apguvis kara mākslu un izvirzījās kā spējīgs karavadonis. Taču Romā viņš neatgriezās, bet par savas karalistes galvaspilsētu padarīja Ravennu. Odoakram tomēr neizdevās izveidot pietiekoši spēcīgu karaļvalsti. Vienpadsmit gadus vēlāk Ravennu ieņēma ostrogoti sava karaļa Teodorika (454-526) vadībā. Odoakrs tika nogalināts un Teodoriks ieņēma viņa troni.