Slāvi
Vikipēdijas raksts
Satura rādītājs |
[izmainīt šo sadaļu] Slāvu izcelsme
Slāvu etniskā profila veidošanās un sākotnējā teritorijas apgūšana ir visai neskaidri. Ne grieķi, ne romieši nebija ciešā kontaktā ar slāviem, tādēļ fiksētu seno vēsturnieku ziņu par viņiem ir ļoti maz. Rezultātā nereti nākas sastapties ar visai pretrunīgiem vēsturnieku apgalvojumiem par attiecīgo cilšu apdzīvotajām teritorijām, šo cilšu etniskajiem pamatiem. Tā, piemēram, pastāv viedoklis, ka poļu senie priekšteči mituši plašā teritorijā starp Oderu un Vislu, lai gan daudzas pazīmes liecina, ka patiesībā tā bijusi stipri vairāk uz austrumiem - mežiem klātajās Piekarpatu ziemeļu nogāzēs, aptverot Belovežas mežus un Poļesjes reģionus – mūsdienu Baltkrievijas dienvidu un Ukrainas ziemeļu daļas. Tikai vēlāk – 3-4. gadsimtu laikā viņi jau apdzīvoja Vislas, Dņestras, Bugas un Dņepras upju baseinus.
Sastopama arī pretēja galējība - nonivelēt slāvus, norādot uz Pripetas purviem, kā viņu sākotnējo izcelšanās vietu. Tādēļ labāk būtu atzīt, ka slāvu apdzīvoto teritoriju robežas precīzi nav iespējams noteikt, tās daudzkārt mainījušās.
[izmainīt šo sadaļu] Stepju nomadu ietekme
No protoslāvu ģenēzes viedokļa būtiski ir tas, ka viņiem pārcietuši praktiski visus Āzijas nomadu viļņus, kas jebkad iebrukuši Centrālajā Eiropā.Taču nomadi slāviem, atšķirībā no romiešiem, bizantiešiem un ģermāņiem, dažkārt arī netieši palīdzējuši. Tā, huņņi 4. gs. otrajā pusē, virzoties arvien tālāk rietumu virzienā, padzina alānus no reģiona starp Volgas un Donas upēm, bet pēc tam izspieda austrumgotus no Dņestras upes baseina. Paši huņņi pēc tam pāri Karpatiem iebruka Austrumeiropā, bet „atbrīvojušās” alānu un austrumgotu teritorijas tūlīt pat aizņēma slāvi.
Ne mazākā mērā slāviem netieši palīdzēja arī avāri, kuri iebruka Balkānos un piespieda Bizantijas spēkus šo reģionu atstāt. No avāru armiju uzmākšanās glābiņu Itālijā bija spiesta meklēt arī ģermāņu cilts – langobardi, kuri apdzīvoja zemes starp Donavu un Tisu. Līdz ar to organizēta šo teritoriju aizsardzība pārstāja eksistēt. Vājinājās arī avāru spēks un to atkal izmantoja slāvi, kuri arvien lielākā skaitā, acīmredzot no Dņepras lejasteces reģioniem, sāka iespiesties Balkānu teritorijās. Tā, 6. gs. pirmajā pusē tie jau aizņēma Donavas baseinu uz austrumiem no Balkānu kalnu grēdas. Jau 540. gadā šīs slāvu ciltis mēģināja ieņemt Konstantinopoli. Tas viņiem neizdevās, bet arī Bizantija, kas tanī laikā bija aizņemta karos bijušās Romas impērijas teritorijās Ziemeļāfrikā, Itālijā, Spānijā, nespēja pilnībā nosargāt savas Balkānu teritorijas. Rezultātā slāvi pakāpeniski okupēja un pārslāvoja Balkānu pamatiedzīvotājus - iliriešus un maķedoniešus un pat bulgārus, kas ieklīda Balkānos pēc tam, kad šeit jau bija apmetušās slāvu ciltis.
[izmainīt šo sadaļu] Slāvu ekspansija
Līdz 7. gs. vidum slāvi jau bija iespiedušies Grieķijas teritorijā, sākotnēji centrālajā Grieķijā, bet tad arī Atikā un Peloponesā, attālinot šo reģionu no Senās Grieķijas mantojuma un tādējādi dziļi ietekmējot tā tālāko kultūras veidolu.
Tieši tāpat slāvi sekoja avāriem, kuri, izklīdinot sakauto un novājināto huņņu paliekas, virzījās tālāk ziemeļrietumu un rietumu virzienā, atbrīvojot slāviem arvien jaunas teritorijas. Viņi tagad varēja sākt brīvi maršēt pa līdzenumu, aizņemot plašu apgabalu starp Elbas un Donavas upēm. Vendi migrēja uz reģionu Oderas rietumos. Čehu priekšteči apmetās Bohēmijā, bet slovāku senči okupēja Karpatu dienvidu nogāzes. Tā, Morāvija un Bohēmija kļuva pilnībā slāviskas ap 550. gadu, bet Elbas baseins ap 600. gadu. Šīs ciltis vēlāk integrējoties uz feodālo attiecību bāzes izveidoja Morāvijas impēriju, kas bija nozīmīgs spēks Eiropā 8.-9. gadsimtā. Līdz ar to lielākajā Centrāleiropas daļā veidojās pavisam cita civilizācija, atšķirīga no agrākās ķeltu, grieķu un romiešu Eiropas.
Līdz ar to slāvu sākotnējās teritorijas platības ziņā bija daudzkārt palielinājušās, turklāt, ar minimālām pūlēm. Tas pavisam negaidīti un īsā laikā deva šai sākotnēji neievērojamai etniskai grupai milzīgas tālākās attīstības iespējas, kā arī konkurences priekšrocības salīdzinājumā ar citām tautām.
Poļu ciltis (polanie - klajumu ļaudis) sākotnēji parādījās Oderas pietekas Vartas krastos (mūsdienu Poznaņas apkaimē), bet vēlāk viņi pārņēma lielu daļu Vislas baseina, spiežot baltus (prūšus) pārvietoties uz Vislas labo krastu un tālāk ziemeļaustrumu virzienā. Vēlāk rietumslāvi, kas apdzīvoja Vislas augšteci, Oderas, Odras un Elbas upju baseinus, centrālo Eiropu izveidojās par mūsdienu čehiem, slovākiem un poļiem.
Slāvu cilts horvāti, kurus pirmās vēsturiskās ziņas raksturo kā mūsdienu Polijas dienvidu teritorijas (Krakovas tuvumā) apdzīvojošas ciltis, kolonizēja Savas upes augšteces reģionu un Dalmācijas piekrasti. Cita slāvu cilts, kas sākotnēji apmetās Austrumalpu nogāzēs Dravas upes augštecē vēlāk kļuva pazīstama kā slovēņi. Serbi, kas arī bija slāvi, ieņēma stratēģiski nozīmīgo reģionu starp Dravas, Tisas un Savas ieplūšanas vietām Donavā (mūsdienu Belgradas tuvumā). Visas šīs slāvu ciltis, absorbējot vietējos pamatiedzīvotājus, kļuva par mūsdienu serbiem, horvātiem un maķedoniešiem. Savukārt virkne austrumslāvu cilšu konsolidējoties kļuva par krieviem.
Mūsdienu krievu, ukraiņu un baltkrievu priekšteči – austrumslāvi migrācijas rezultātā ziemeļaustrumu virzienā nonāca Valdaja augstienē un tai tuvajos apkārtējos reģionos. Tā izrādījās stratēģiski izdevīga vieta, jo tieši no Valdaja augstienes, kuras augstākais punkts gan ir tikai 347 m virs jūras līmeņa, savu tecējumu aizsāk vairākas no satiksmes un transporta viedokļa svarīgas upes. Trīs nozīmīgākās no tām ir Volga, Daugava un Dņepra. Taču pieminēšanas vērta ir arī Ilmeņa ezera dienvidu galā ietekošā Lovate. Savukārt, šķērsojot Ilmeni ziemeļu virzienā, nonākam no tā iztekošajā Volhovā, pa kuru varēja viegli nokļūt Lādogas ezerā, bet pa no tā iztekošo Ņevu tālāk Baltijas jūrā. Tieši pa šādu ceļu daļa slāvu migrēja uz ziemeļiem un, izspiežot somugru ciltis, izvietojās mūsdienu Pleskavas un Novgorodas apkaimē, līdz pat Lādogas ezeram.
Austrumslāvi prasmīgi izmantoja šo dabas doto infrastruktūru, nodibinot divus stratēģiskus tirdzniecības punktus – Kijevu dienvidos no Valdaja augstienes (apmēram 4. gadsimtā) un Novgorodu ziemeļrietumos (apmēram 5.-6. gadsimtā). Izmantojot jau aprakstītos ūdensceļus, šie punkti izrādījās galvenie Baltijas, Balto, Melno un Azovas jūru savienojošie mezgli. Tas arī nodrošināja austrumslāvu nostiprināšanos Eiropas austrumu daļā. Tiesa, sākotnēji šīs stratēģiskās priekšrocības izmantoja nevis slāvi, bet gan pavisam citi - galvenokārt, skandināvi.
Visai apšaubāmi, vai slāvi valodas ziņā bija jūtami diferencējušies līdz to masveida staigāšanas sākumam pirmā gadu tūkstoša vidū. Interesanti atzīmēt, ka virknei ar ticējumiem saistītu apzīmējumu, piemēram, bog (dievs), vai raj (paradīze), ir jaušama indoirāņu izcelsme, līdzīgi arī kā daudzu slāvu ūdenstilpņu toponīmos.
[izmainīt šo sadaļu] Saimniecības izveidošanās
Atšķirībā no vairuma Āzijas stepju nomadiem, slāvi bija indoeiropieši un no neatminamiem laikiem nodarbojās ar zemkopību. Slāvu ciltis, to kultūra un valoda laika gaitā diferencējās, atkarībā no slāvu cilšu mītnes zemēm, kas gan laika un dažādu ārējo apstākļu ietekmē mainījās. Tā, franki 5. gadsimtā deva izšķirošu triecienu avāriem, kas kontrolēja lielu Centrālās un Austrumeiropas daļu. Novājinātos avāru spēkus galīgi pieveica slāvi, kas mita tālāk Eiropas austrumos. Kā frankiem, tā arī slāviem avāri bija nepatīkams traucēklis. Frankiem avāri neļāva nostiprināt jau iegūtās teritorijas. Savukārt slāviem bija jāiegūst jaunas, drošākas teritorijas, jo plašās un atklātās Dņepras lejasteces stepes bija pārāk viegli pieejamas Āzijas nomadu sirojumiem, it īpaši ņemot vērā agresīvo tā laika huņņu ekspansiju.
Nonākot tūlīt aiz plašās teritorijas robežām tiešā saskarsmē ar citām valstīm – Rietumeiropu, Bizantiju un Persijas pēcteci – Abašīdu impēriju, slāviem radās jaunas ekonomiskās iespējas. Pirmkārt, 1. gadu tūkstoša pirmajā pusē, pārņemot no Rietumeiropas lemešarklu un augu rotācijas sistēmu, slāvu zemēs aizsākās agrārā revolūcija – šīs nozares efektivitāte strauji pieauga. Otrkārt, radās iespēja paplašināties tirdzniecības sakariem. Visplašāk tirgotās preces bija vergi un kažokādas. Īpaši ienesīga, pateicoties musulmaņu kalifātu gandrīz neierobežotajam pieprasījumam, bija vergu tirdzniecība. Vergu tirdzniecība sākot ar 8. gadsimtu bija ieguvusi milzīgus apmērus. Par to liecina arābu monētu depozīti, kas lielā skaitā atrasti visā Centrāleiropas un Austrumeiropas teritorijā. Spriežot pēc šo monētu atradnēm, visvairāk šajā tirdzniecības jomā bija „specializējušies” rietumslāvi un Daugavas augšteces (Polockas) kriviči, pēdējiem cieši sadarbojoties arī ar vikingiem, bet vergu avots galvenokārt bija etniski radniecīgie slāvi, iespējams arī balti, kuri dzīvoja starp rietumslāvu un kriviču zemēm.
Peļņu nesošā vergu tirdzniecība, pieaugošās bagātība un līdz ar to arī ambīcijas slāvu zemēs veicināja arī politisko struktūru veidošanos. Tā, piemēram, 10. gadsimta otrajā pusē viens no poļu augstmaņiem Miesko I (Miesco I) bija kļuvis pietiekoši bagāts lai varētu atļauties radīt pats savu kavalēriju, kura sākotnēji nodrošināja vergu medības, bet vēlāk palīdzēja izveidot Polijas valsts prototipu. Arī Bohēmijā ar Prāgu centrā un virkni cietokšņu apkārtējā teritorijā Premišļas dinastija ap 900. gadu izveidoja Bohēmijas valsti.
