Ķelti
Vikipēdijas raksts
Ķelti bija ciltis, kas runāja ķeltu valodās (tās piederēja indoeiropiešu valodu saimei) un apdzīvoja plašu reģionu no Eiropas rietumu piekrastes un Britānijas salām gar visu grieķu un romiešu zemju (antīkās civilizācijas) ziemeļu robežu. Ķeltu priekšteči parādījās centrālās Eiropas dienvidu daļā (Bohēmijā, Austrijas ziemeļu daļā, Bavārijā) ap 5. gadu tūkstoti p.m.ē., lai gan atsevišķi pētnieki specifisku ķeltu kultūru sāk identificēt no apmēram 1200. gada p.m.ē. Ķelti pakāpeniski izplatījās pārējā subkontinenta teritorijā, līdz 1. gadu tūkstotī p.m.ē. tie jau dominēja lielā daļā Eiropas - mūsdienu Īrijas, Lielbritānijas, Spānijas un Francijas teritorijās, vēlāk arī Ziemeļitālijā, Balkānos un pat Turcijas centrālajā teritorijā. To kultūra, valoda, reliģija, paradumi būtiski ietekmēja pārējās Eiropā uz ziemeļiem no Alpiem dzīvojošās tautas.
[izmainīt šo sadaļu] Ķeltu kultūra
Vēlīnajā dzelzs laikmetā (5.-1. gadsimtā p.m.ē.) ķeltu sabiedrība jau sasniedza visai augstu attīstības pakāpi. Vairums ķeltu teritoriju bija samērā biezi apdzīvotas, lauki, pateicoties dzelzs darbarīkiem, labi apstrādāti. Arheoloģiskajos izrakumos tiek atklātas arī liels daudzums svētvietu. Pētījumi rāda, ka laikā, kad romieši pakļāva ķeltu zemes, tajās jau bija redzamas sabiedrības urbanizācijas un valstiskuma veidošanās pazīmes.
Vārdu "ķelti" (keltoi) pirmo reizi lietojis grieķu vēsturnieks Hekatejs 517.g. m.ē. Ķelti grieķiem bija viena no viņiem pazīstamajām barbaru ciltīm.
Ķelti bija tuvākie romiešu kaimiņi, bet vēlāk romiešu pakļauto provinču iedzīvotāji. Tādēļ romieši labi pazina ķeltus, viņu dzīvesveidu, kultūras īpatnības un ir atstājuši par to daudz rakstisku liecību. Pateicoties šīm liecībām, kā arī jaunāko laiku pētījumiem, kas balstās uz arheoloģiskiem izrakumiem, par ķeltiem ir zināms salīdzinoši vairāk, nekā par daudzām citām tā laika Eiropas tautām. Tai pat laikā zināmie vēsturiskie fakti par Baltijas reģiona pirmiedzīvotāju dzīvesveidu pārsteidzoši atgādina daudzus aprakstus un artefaktus no ķeltu pasaules. Tas ļauj izteikt domu, ka Eiropas tautas uz ziemeļiem no Alpiem, dzīvojot samērā līdzīgos ģeogrāfiskajos un klimatiskajos apstākļos, attīstījušas arī visai līdzīgu kultūras modeli. Turklāt baltu ciltis pirmajā gadu tūkstotī p.m.ē. apdzīvoja teritorijas vairāk uz dienvidiem - starp Daugavas un Oderas upju baseiniem. Tādēļ baltu apdzīvotās teritorijas gar Oderas upi atradās tiešā saskarē ar ķeltu un ģermāņu teritorijām. Arī viena no ķeltu (Halštates tipa) apmetņu vietām atrasta Polijā, netālu no Gorževices (Gorszewice) pilsētiņas, apmēram 25 km uz ziemeļrietumiem no Poznaņas. Ziemeļaustrumu virzienā no šīs vietas līdz Vislai, aiz kuras jau sākās sākotnējās baltu teritorijas, ir tikai kādi 150 km.
Tomēr viss tas, kas līdz šim zināms par ķeltiem, vēl nedod pamatu runāt par tiem kā par vienotu tautu vai pat etnisku identitāti, lai gan daudzas pazīmes, līdzīgi kā tautām kas apdzīvoja Vidusjūru, tiem ir kopīgas. Nav pamata arī runāt par ķeltu impēriju vai par vienotu materiālo kultūru, lai gan arī šajā jomā ir daudz līdzīga. Kopīgas pazīmes konstatējamas ķeltu sociālajā struktūrā un reliģijā. Bet ne mazāk ir arī atšķirību. Piemēram, politiskās struktūras ķeltu pasaulē variēja no sīkām cilšu zemēm (angl. - chiefdom) kuru politiskā virsbūve sastāvēja no cilts (zemes) vecākā vai virsaiša (angl. - chieftain) un dažiem tā tuvākajiem līdzgaitniekiem, līdz pat samērā stingri centralizētām pirmsvalstīm, sava veida reģionālām „lielvarām”, kā arverni un aedui Gallijā vai katuvelāni (Catuvellauni) Britānijā. Taču nereti atsevišķas ciltis vairāk atgādināja laupītāju bandas, kas nodarbojās ar sirošanu kaimiņu zemēs un kuru galvenais ienākumu avots bija salaupītā manta. Tādēļ vairums vēsturnieku ķeltus apzīmē kā tautas, kas runājušas ķeltu valodu saimes izloksnēs.
Pēdējos gadsimtos p.m.ē. ap daudziem ķeltu cietokšņiem jau bija izveidojušās pilsētas ar iepriekš plānotām ielu līnijām, kur mājas bija uzbūvētas vienādās rindās. Ķeltu sociālā un ekonomiskā attīstība ilgu laiku noritēja neatkarīgi no grieķu-romiešu civilizācijas ietekmes. Daudzos gadījumos šī ietekme līdz zināmam laikam vispār nav konstatēta. Piemēram, Bohēmijā arheoloģisko izrakumu rezultātā Vltavas krastā pie Zāvistas pilsētas atklāts apjomīgs senu būvju komplekss, kura pamatā ir vairāki nocietināti pilskalni ar meistarīgi izbūvētu fortifikācijas sistēmu. Kompleksa centrā bijusi Akropole - plašs kultūras centrs ar altāri, kur acīmredzot notikušas dažādas kulta ceremonijas. Zāvistas kompleksā arheologi nav konstatējuši nekādas nozīmīgas pazīmes, kas liecinātu par grieķu-romiešu kultūras ietekmi uz vietējo ķeltu materiālo saimniecību. Tas ļauj izdarīt svarīgu secinājumu, proti, tautas, kas apdzīvoja teritorijas uz ziemeļiem no klasiskās pasaules atradās uz patstāvīga attīstības ceļa.
Tai pat laikā ne mazums citu piemēru citās ķeltu apdzīvotās teritorijās liecina par jūtamu Vidusjūras civilizāciju ietekmi uz ķeltu sabiedrību. Tā Donavas augštecē, mūsdienu Bādenes Virtembergas zemē Vācijā atklāts Hoineburgas (Heuneburg) pilskalns. Tas bija nozīmīgs ķeltu atbalsta centrs un krustpunkts tirdzniecības ceļā no Ziemeļeiropas Alpu kalnu pāreju virzienā, kā arī uz Vidusjūras austrumu piekrastes zemēm. Visvairāk Hoineburgas pilskalns piesaista uzmanību ar 6. gadsimtā p.m.ē. izbūvētajām aizsardzības sienām, kur par būvmateriālu izmantoti uz akmens pamatnes sakrauti saulē kaltēti ķieģeļi. Šāda būvniecības tehnoloģija bija raksturīga senajai Grieķijai, bet pilnīgi netipiska Eiropas centrālajā daļā. To pat jāatzīmē kā visai neveiksmīgu antīkās pasaules izgudrojumu pielietojumu, acīmredzot tādēļ vēlākā laika Hoineburgas aizsardzība tika pārbūvētas saskaņā ar tradicionālo ķeltu tehnoloģiju. Ķeltu pilskalnu fortifikācijas pamatā bija sarežģītas zemes uzbērumu, akmeņu vaļņu un aizsarggrāvju sistēmas. Pilskalnu aizsargsienas parasti tika izveidotas no akmens krāvumiem, nelietojot kaļķu javu.
Savukārt, daudzās citās ķeltu apdzīvotās vietās atrasts vairums etrusku, grieķu, romiešu un citas izcelsmes saimniecības un mākslas priekšmeti. Tomēr tas nebūt nenozīmē, ka ar tiem ķeltu zemēs būtu atnesta „civilizētas kultūras gaisma”. Ķeltu sabiedrības attīstība sekmīgi noritēja arī bez citu civilizāciju kultūras „importa”.
[izmainīt šo sadaļu] Ķeltu loma Eiropas attīstībā
Ķelti Eiropas attīstībā atstājuši tik nozīmīgas pēdas, ka dažkārt viņu laikmetu mēdz dēvēt par ķeltu Eiropu. Ķeltus šajā vārdā pirmie sākuši saukt grieķi. Ķelti grieķiem bija viena no četrām galvenajām barbaru ciltīm, kuras viņi pazina. Ķeltu vēsture ir īpaši nozīmīga tautām, kuras apdzīvoja teritorijas, kas nav ietilpušas klasisko seno civilizāciju (Grieķijas, Romas) robežās. Ķelti šajā kontekstā spēlēja divējādu lomu. Pirmkārt, pirms viņu pakļaušanas Romas impērijai Eiropas centrālajā daļā, bet vēlāk ģermāņiem, ķelti bija izveidojuši savdabīgu, pat unikālu kultūru, kas stipri atšķīrās no klasisko civilizāciju kultūras un Vidusjūras kultūras tradīcijām kopumā. Pēc Romas impērijas sabrukuma, feodālās Eiropas tālākā attīstība daudzos aspektos vairāk atgādināja ķeltu laikmeta turpinājumu, nekā klasiskās kultūras mantojumu. Ir pat zināms pamats apgalvot, ka ķeltu kultūra ir drīzāk raksturīga Eiropai, nekā grieķu-romiešu kultūra, kas būtībā raksturojama kā Vidusjūras reģiona kultūra. Romas impērijas sabrukumu tādēļ var uzskatīt arī par Eiropas atgriešanos pie savām dziļākajām, sākotnējām un dabīgajām saknēm. Tiesa, romieši gandrīz pilnībā iznīcināja ķeltus, bet viņu vietu drīz vien ieņēma ģermāņi, kuri, tāpat kā ķelti grieķu-romiešu izpratnē, bija barbari un, kuru kultūras, tāpat kā vairumam Viduseiropas līdzenuma un Austrumeiropas, līdz šajā reģionā apmetās slāvi, bija visai līdzīgas, tai skaitā arī baltu tautām.
