Romantisms

Vikipēdijas raksts

Romantisms bija kultūrvēsturisks laikmets literatūrā, mākslā un mūzikā, kas aizsākās Rietumeiropā 18.gs. nogalē kā pretreakcija Apgaismības laikmeta sociālajām, politiskajām un estētiskajām normām. Romantisma māksla un literatūra kā estētiskās pieredzes avotu uzsvēra spēcīgu emocionālo pārdzīvojumu (bailes, godbijība, apbrīna u.tml.), kas rodas, aptverot dabas diženumu un varenību. Romantismam bija raksturīga arī interese par tautas mākslu, mūziku, folkloru, valodu, tradīcijām, kā arī iedziļināšanās viduslaiku kultūrā.

Romantisms - atšķirībā no racionalitāti uzsverošās Apgaismības kustības - sludināja iztēles un emocionalitātes prioritāti, intuīcijas nozīmi izziņas procesā.

[izmainīt šo sadaļu] Vēsture

Aizsācies 18.gs. nogalē un 19.gs. sākumā, rietumos literatūrā un mākslā romantisma laikmets ilga līdz aptuveni 19.gs. vidum un otrajai pusei, kad literatūrā sāka dominēt reālisms, bet mākslā - impresionisms un vēlāk arī citi modernisma virzieni. Savukārt mūzikā romantisms bija noteicošais virziens līdz pat 20.gs. sākumam.

Par romantisma dzimteni lielā mērā uzskatāma Vācija, par tā aizsācējiem - filozofi un rakstnieki Novāliss, Frīdrihs Šellings, Frīdrihs Šlēgels, Augusts Šlēgels, filozofs Johans Gotlībs Fihte, rakstnieki Ludvigs Tīks, Heinrihs fon Kleists u.c. Mūzikā par pirmo romantiķi var uzskatīt komponistu Karlu Mariju fon Vēberu, mākslā - gleznotāju Kasparu Dāvidu Frīdrihu. No vēlākiem vācu romantiķiem īpaši izceļami rakstnieks un komponists Ernests Teodors Amadejs Hofmanis, dzejnieks Heinrihs Heine, komponisti Rihards Vāgners, Roberts Šūmans, Fēlikss Mendelsons, Johaness Brāmss, Nācariešu grupas mākslinieki.

Pašās 18.gs. beigās un 19.gs. sākumā romantisms attīstījās arī Lielbritānijā, te liela nozīme bija dzejniekiem Viljamam Vordsvortam un Semjuelam Teiloram Kolridžam, kuri 1798.g. publicēja kopīgu grāmatu "Liriskās balādes" (Lyrical Ballads). Citi spilgti Lielbritānijas romantisma pārstāvji ir dzejnieks un gleznotājs Viljams Bleiks, gleznotāji Džozefs Tērners, Džons Konstebls, dzejnieki Bairons, Pērsijs Bišijs Šellijs, Džons Kītss, rakstniece Mērija Šellija, ap 19.gs. vidu - Prerafaelītu brālība un vēsturnieks Tomass Kārlails.

Katoliciskajā Francijā romantisms ienāca vēlāk. Par franču romantisma tēvu tiek dēvēts rakstnieks Fransuā Renē de Šatobriāns, citi nozīmīgi franču romantisma rakstnieki ir Viktors Igo, Stendāls, Žorža Sanda, mākslinieki - Teodors Žeriko un Eižens Delakruā, komponists - Hektors Berliozs.

Krievijā par nozīmīgākajiem romantisma pārstāvjiem kļuva Aleksandrs Puškins, Vasilijs Žukovskis, Mihails Ļermontovs, Fjodors Tjutčevs. Romantisms attīstījās arī tolaik Krievijas sastāvā esošajā Polijā, kur īpaši liela loma bija Ādamam Mickēvičam.

Ap 19.gs. 20. gadiem romantisms attīstījās arī ASV, kur literāro darbību uzsāka tādi autori kā Vašingtons Irvings, Džeimss Fenimors Kūpers. Kā nozīmīgi vēlāki amerikāņu romantisma autori jāmin Edgars Alans Po, Nataniels Hautorns, Henrijs Deivids Toro, Ralfs Valdo Emersons, Volts Vitmens, Emīlija Dikinsone, Hermans Melvils.

Latvijā romantisma literatūra attīstījās 19.gs. 60.-70. gados, kad literāro darbību uzsāka tautiskā romantisma pārstāvji, piemēram, Auseklis un Andrejs Pumpurs.