Albāņi
Vikipēdijas raksts
| Shqiptarët | |
|---|---|
 |
|
| Skaits: | ~8 milj. |
| Dzīvo: | Albānija:3,4 milj. Serbija un Melnkalne:2,2 milj. (lielākoties Kosovā) |
| Valoda: | albāņu valoda |
| Reliģija: | islāms - 70% (sunnīti, bektaši) pareizticība katolisms |
| Etnogrāfiskās grupas: | arbereši (Itālijā), arvanīti (Grieķijā), čami (Grieķijā), gegi (Ziemeļalbānijā), toski (Dienvidalbānijā) |
| Radniecīgās tautas: | ??? |
Albāņi. (Shqiptarët no jēdziena - runāt saprotami) - tauta Balkānu rietumos. Kopš viduslaikiem dzīvo arī Itālijas dienvidos, kur tiek saukti par arberešiem (arbëreshë).
Albānijas pamatiedzīvotāji. Kompakti apdzīvo arī Kosovu un Maķedonijas ziemeļrietumus.
Antropoloģiski pieder pie Lielās eiropeīdās rases, Balkānu-Kaukāza apakšrases Dināru tipa.
Runā albāņu valodā, kura veido atsevišķu indoeiropiešu valodu saimes grupu. Albānijā valodai ir divi dialekti - gegu (Albānijas ziemeļos) un tosku (Albānijas dienvidos). Rakstības pamatā ir latīņu alfabēts.
Albāņu un viņu valodas izcelsme ir neskaidra. Ir vairākas teorijas par albāņu izcelsmi. Zinātnieki diskutē par to, ka albāņi cēlušies no ilīriešiem, dakiem vai trāķiešiem. Vairāki pētnieki saskata līdzību albāņu un etrusku valodās.
Lielu iespaidu uz albāņu valodu un kultūru ir atstājis romiešu valdīšanas laiks (II gs.pmē - IV gs. pmē), slāvu kolonizācija VI-VII gs., Bizantijas ietekme, daļas etniskās teritorijas iekļaušana bulgāru un serbu valstī, kā arī cīņa par valdošo stāvokli starp katoļu un pareizticīgajām baznīcām.
Sākot no XI gs. notika pakāpeniska cilšu apvienošanās. Etnonīmu 'arberi' sāka attiecināt uz visiem Albānijas iedzīvotājiem. XVI gs. sākumā sāka veidoties sociālekonomiskā un politiskā albāņu kopība. Intensīva albāņu emigrācija notika Osmaņu impērijas valdīšanas laikā (XV gs - 1912.g). XVII -XVIII gs. daudzi albāņi pārgāja islāmā, jo kriestieši tika diskriminēti. Tomēr, kalnu rajonos, kuros osmāņu ietekme nebija tik liela, iedzivotāji joprojām piederēja pie katoļu (ziemeļos) un pareizticīgajām (dienvidos) baznīcām. Etnonīms "arberi" pamazām tika nomainīts ar jaunu - "škiptar"(vai "ščiptar","štiptar"), pēc kura atšķīrās saprotami runājošie("škiptar" - saprotami runāt) no iebrucējiem, kuri runāja turku valodā. Emigrantu pēcteči Itālijā ir saglabājuši seno viduslaiku nosaukumu "arbereši". XVIII gs. otrajā un XIX gs. izveidojās divas galvenās albāņu grupas: toski (toskerijas apg., dienvidos) un gegi (gegijas apg., ziemeļos).
No XIX gs. vidus pastiprinājās etniskās konsolidācijas procesi, cēlās albāņu nacionālā pašapziņa. XIX gs. beigās izveidojās albāņu literārā valoda (uz tosku dialekta bāzes). Pēc brīvības cīņām 1912 gadā, tika pasludināta Albānijas neatkarība.
Tā kā XX. gs beigās albāņi ir nospiedošs vairākums arī Kosovā, tie cīnās par neatkarības piešķiršanu šim apgabalam (skat. Kosovas karš), bet Maķedonijā albāņu valoda, līdz ar maķedoniešu valodu ir valsts valoda.
Tā kā Albānija ir viena no nabadzīgākajām Eiropas valstīm, kā arī neseno karu dēļ daudzi albāņi ir apmetušies uz dzīvi ES valstīs un Šveicē.
