Ļviva

Vikipēdijas raksts

Ļviva (ukraiņu - Львів), arī Ļvova - pilsēta Ukrainas rietumos apmēram 80 kilometrus no Polijas robežas. Apgabala centrs. Viens no Ukrainas svarīgākajiem kultūras centriem. Vēsturiski arī svarīgs poļu kultūras centrs. Vēsturiskā Galīcijas galvaspilsēta.

Львів

Iedzīvotāji (2006)	734 131
Rakstos	1256.g
Citi nosaukumi	Львов-krievu Lwów-poļu Lemberg-vācu Leopolis - latīņu
Apgabals (область)	Ļvivas
Mājaslapa	http://www.city-adm.lviv.ua/

[izmainīt šo sadaļu] Vēsture

Pilsētu 1256.g dibinājis Galīcijas-Volīnijas kņazistes kņazs Danilo, un jau 1272.gadā Ļviva Galičas vietā kļūst par kņazistes galvaspilsētu.

1349.gadā Polijas karalis Kazimirs III ieņem Ļvivu un pievieno to Polijas valstij, bet 1356.gadā piešķir tai Magdeburgas tiesības. Tā kā Ļviva atradās svarīgu tirdzniecības ceļu krustojumā, tas deva lielu impulsu pilsētas attīstībā. No 1370.gada Ļviva ir Ungārijas sastāvā, tomēr karaliene Jadviga 1387. gadā pievieno Ļvivu Polijas kronim. Vēlāk vairāki Polijas karaļi kronējās tieši Ļvivā.

Rečas Pospoļitas laikā Ļviva ir viena no ievērojamākajām valsts pilsētām. Šeit vienlaicīgi atradās trīs arhibīskapijas - katoļu, uniātu un armēņu.

Sākoties Rečas Pospoļitas norietam, Ļviva iztur vairākus aplenkumus - 1649.gadā (Bogdans Hmeļņickis), 1655.gadā (zviedri), 1672.gadā (Mehmets IV), 1675.gadā (turki). Un tikai 1704.gadā Zviedrijas karalim Kārlim XII Ziemeļu kara laikā izdodas ieņemt un izlaupīt pilsētu.

1772.gadā, pēc pirmās Polijas dalīšanas, Ļviva nokļuva Austrijas sastāvā un kļuva par Galīcijas galvaspilsētu. Pilsētu pārsauca par Lembergu un par administratīvo kļuva vācu valoda. Tomēr Ļviva turpināja būt par poļu un ukraiņu kultūras un politisko centru. 1784.gadā imperators Jozefs II atkal atvēra Ļvivas universitāti.

1861.gadā Ļvivā tika sasaukts Galīcijas Seims, bet pašai Galīcijai tika piešķirta diezgan plaša autonomija. Rezultātā Ļviva kļuva gan par poļu, gan ukraiņu galveno kultūras centru, jo pārējos šo tautu apdzīvotajos apgabalos (Vācijā un Krievijā) šādu brīvību nebija.

Sākoties 1.pasaules karam, 1914.gada septembrī Ļvivu ieņem krievu karaspēks, bet 1915.gada jūnijā - atkal Austroungārijas armija.

Pēc Austroungārijas sabrukuma 1918.gada 1.novembrī Ļvivā tiek proklamēta Rietumukrainas Tautas republika. Poļu-ukraiņu kara laikā pilsētā un tās apkārtnē notika sīvas cīņas - poļi sagrābj varu pilsētā un iztur ukraiņu aplenkumu. Arī Poļu-padomju kara laikā Ļvivas apkārtnē notiek sīvas cīņas, līdz Rīgas miera līgums paredz, ka Ļviva nokļūst neatkarīgajā Polijas valstī.

Starp pasaules kariem Ļviva bija viena no Polijas galvenaijiem zinātnes un kultūras centriem, kā arī ukraiņu nacionālās kustības centrs. Pasaules slavu ieguvusi t.s. Ļvovas matemātikas skola.

1939.gadā, Vācijai iebrūkot Polijā, pie Ļvivas poļu armijas daļas atsit vācu uzbrukumu, bet, kad Polijai uzbrūk arī PSRS (pamatojoties uz Molotova-Ribentropa paktu), poļu armijas daļas kapitulē padomju karaspēkam. Liela daļa no poļu virsniekiem pēc tam tiek nošauti Katinā.

Līdz pat Vācijas iebrukumam PSRS 1941.gada 22.jūlijā NKVD veica masveida terora aktus Ļvivā, notika iedzīvotāju deportācijas uz Sibīriju. Kad vācu karaspēks ieņēma Ļvivu, iesākumā ukraiņu iedzīvotāji sagaida tos kā atbrīvotajus. 1941.gada 30.jūnijā Ļvivā Ukrainas nacionālistu organizacija (OUN) deklarē Ukrainas neatkarīgās valsts nodibināšanu, tomēr jau drīz pēc tam vācieši arestē OUN līderi Stepanu Banderu, kurš līdz 1945.gadam tiek ieslodzīts Zaksenhauzenas koncentrācijas nometnē. Ukraiņu nacionālisti aiziet pagrīdē.

Pirms kara Ļvivā dzīvoja ap 340 000 iedzīvotāju, no tiem 100 000 - ebreji. Vācu okupācijas laikā gandrīz visi ebreji tiek iznīcināti. Represēti tika arī pilsētas poļu iedzīvotāji, sevišķi intelektuāļi. Speciālā akcijā 1941.gada 3. un 4. jūlijā tika nogalināti 45 poļu universitātes profesori.

Padomju armijai tuvojoties Ļvivai, 1944.gada 23.jūlijā notika poļu Armia Krajowa kaujinieku sacelšanās Operācijas "Vētra" ietvaros. Četru dienu kauju rezultātā pilsētu ieņēma poļu kaujinieki. Padomju varas iestādes uzaicināja sacelšanās līderus uz pārrunām un NKVD tos arestēja.

Pēc kara ganrīz visi poļu iedzīvotāji tika padzīti. Liela daļa tika pārvietoti uz Vroclavas apkārtni, no kurienes savukārt padzina vācu iedzīvotajus. Ļvovas universitātes mācībspēku liela daļa pārvācās uz Toruņas universitāti, kura mūsdienās ir viena no izcilākajām Polijā. Ļviva tika iekļauta Ukrainas PSR sastāvā.

Padomju varas gados Ļviva turpināja būt par vienu no ukraiņu nacionālās pašapziņas centriem.

[izmainīt šo sadaļu] Cilvēki

Ļvivā dzimuši:

• Kazimežs Bartels (Kazimierz Bartel) (1882-1941) - politiķis, matemātiķis
• Tadeušs Burs-Komorovskis (Tadeusz Bór-Komorowski) (1895-1966) - karavīrs
• Zbigņevs Herberts (Zbigniew Herbert) (1924-1998) - dzejnieks
• Grigorijs Javlinskis (Григорий Явлинский) (1952-) - politiķis
• Jaceks Kuroņs (Jacek Kuroń) (1934—2004) - politiķis
• Jans Krukoveckis (Jan Krukowiecki) (1772-1850) - ģenerālis
• Staņislavs Ježijs Lecs (Stanisław Jerzy Lec) (1909-1966) - dzejnieks
• Staņislavs Lems (Stanisław Lem) (1921-) - rakstnieks
• Jans Lukaševičs (Jan Łukasiewicz) (1878-1956) - matemātiķis
• Aleksandra Mariņina (Александра Маринина)(1957-) - rakstniece
• Ludvigs fon Mizess (Ludwig von Mises) (1881–1973) - ekonomists
• Alfrēds Redls (Alfred Redl) (1864-1913) - militārpersona
• Vilhelms Reihs (Wilhelm Reich) (1897–1957) - psihoanalītiķis
• Ruslana (Руслана) (1973-) - mūziķe
• Staņislavs Ulams (Stanisław Ulam) (1909–1984) - matemātiķis
• Leopolds fon Zahers-Mazohs (Leopold von Sacher-Masoch) (1836–1895) - rakstnieks