Sengrieķu literatūra
Vikipēdijas raksts
| Sengrieķu literatūra |
 |
| Mūza ar kitāru |
| Pirmsākumi |
| Homērs - Hēsiods |
| Klasiskais laikmets |
| Dramaturģija: |
| Aishils - Sofokls - Eiripīds - Aristofāns |
| Dzeja: |
| Alkajs - Alkmāns - Anakreonts - Arhilohs - Bakhilīds - Hiponakts - Ibiks - Kallīns - Ksenofans - Mimnerms - Pindars - Sapfo - Sēmonīds - Simonīds - Solons - Stēsihors - Teognīds - Tirtajs |
| Vēsturiskā, retoriskā un filozofiskā proza: |
| Aristotelis - Dēmostens - Hērodots - Ksenofonts - Līsijs - Platons - Tukidīds |
| Fabula: |
| Ēzops |
| Hellēnisma laikmets |
| Dramaturģija: |
| Menandrs |
| Dzeja: |
| Asklepiāds - Kallimahs - Meleagrs - Rodas Apollonijs - Teokrīts |
| Romas laikmets |
| Samosatas Lukiāns - Longs - Plūtarhs |
| Skat. arī |
| Sengrieķu rakstnieki |
Jēdziens "Sengrieķu literatūra" apzīmē literatūru, kas tapusi sengrieķu valodā laikā no aptuveni no 8. gs. p.m.ē. līdz aptuveni 4. gs. m.ē. Sengrieķu literatūrai ir izcila loma Eiropas literatūras izveidē un attīstībā. Senajā Grieķijā meklējami aizsākumi gan Eiropas dzejai, gan dramaturģijai un teātrim, gan arī prozai.
Satura rādītājs |
[izmainīt šo sadaļu] Periodizācija
Sengrieķu literatūru iespējams iedalīt vairākos periodos:
- agrīnajā (arhaiskajā) literatūrā (8.gs. p.m.ē.), kad tapuši Homēra un Hēsioda darbi;
- klasiskā laikmeta literatūrā (7.-4.gs. p.m.ē.), kad darbojās Arhilohs, Sapfo, Pindars, Aishils, Sofokls, Eiripīds u.c. autori;
- hellēnisma laikmeta literatūrā (4.-1.gs. p.m.ē.), kad darbojās Kallimahs, Menandrs u.c.;
- Romas laikmeta literatūrā (1.-4.gs.), kad darbojās Lukiāns, Longs u.c.
[izmainīt šo sadaļu] Vēsture
[izmainīt šo sadaļu] Agrīnā literatūra
[izmainīt šo sadaļu] Episkā dzeja
Sengrieķu literatūras aizsākumi ir liroepiski darbi: Homēra eposi "Iliāda" un "Odiseja", kā arī Hēsioda eposi "Darbi un dienas" un "Teogonija".
Par Homēru kā autoru nekādu drošu ziņu nav. Tāpat, lai arī par "Iliādas" un "Odisejas" autoru tradicionāli uzskatīts tieši viņš, nav šaubu, ka šie darbi sakņojas daudz senākā folkloras un mitoloģijas tradīcijā. "Iliāda" ir eposs par Trojas karu, tās centrā ir Ahilleja tēls, kurā iemiesots sengrieķu varoņa ideāls. "Iliāda" ir tīri traģiska rakstura darbs, savukārt "Odisejā" sastopami arī komiski elementi. "Odisejā" stāstīts par Odiseja, viena no ahaju varoņiem, mājupceļu pēc desmit gadus ilgušā kara. Atgriešanās mājās pie sievas Pēnelopes un dēla Tēlemaha viņam prasa vēl desmit gadus, kuru laikā viņš zaudē visus savus biedrus. Mājās viņš pārrodas, izliekoties par ubagu. Gan "Iliāda", gan "Odiseja" balstītas senākās leģendās, to valoda ir vienkārša, tieša, bet tajā pašā laikā - ļoti izteiksmīga un tēlaina.
Hēsiods – atšķirībā no Homēra – atstājis ziņas par sevi pats - savos eposos. Viņš ir dzimis Vidusgrieķijā Boiotijā; domājams, ka viņš dzīvojis ap 700.g. p.m.ē. Didaktiskajā eposā "Darbi un dienas" viņš precīzi aprakstījis sava laika un reģiona zemnieku dzīvi, kā arī piedāvājis tiem dažādus padomus un ieteikums. "Teogonija" ir pirmais mēģinājums sistematizēt sengrieķu mitoloģiju, izveidojot dievu hierarhiju un aprakstot to rašanos.
[izmainīt šo sadaļu] Klasiskais laikmets
[izmainīt šo sadaļu] Liriskā dzeja
Liriskā dzeja ieguvusi tādu nosaukumu tāpēc, ka daļa no sengrieķu dzejas tikusi dziedāta mūzikas instrumenta liras pavadījumā. Pirmais zināmais liriskais dzejnieks ir Arhilohs no Paras salas, kurš dzīvojis 7.gs. p.m.ē. Šajā laikā sengrieķu polisās Grieķijā, Mazāzijā un citos Vidusjūras reģionos aizsākās liriskās dzejas uzplaukums, kas ilga līdz aptuveni 5.gs. p.m.ē. Par izcilākajiem šī perioda dzejniekiem uzskata Sapfo, Alkaju, Pindaru, Bakhilīdu.[1]
Pirmās sengrieķu lirikas formas ir epigramma, elēģija un jambs. Nedaudz vēlāk izveidojās t.s. melika - dzeja ar sarežģītāku formu un metriku. Melika tiek iedalīta monodiskajā lirikā, kas paredzēta vienam izpildītājam, un koru lirikā, kas paredzēta korim. Jambi tika deklamēti bez muzikāla pavadījuma, savukārt elēģijas tika dziedātas un deklamētas aulosa pavadījumā, melika – dziedāta liras pavadījumā.[2]
[izmainīt šo sadaļu] Dramaturģija
Ap 5.-4.gs. p.m.ē. par literatūras uzplaukuma centru kļuva Atēnas. Šo periodu mēdz dēvēt par atisko laikmetu; tajā aizsākās dramaturģijas un teātra attīstība. Nozīmīgākais sengrieķu dramaturģijas žanrs bija traģēdija, attīstījās arī komēdija; iespējams, par traģēdiju un komēdiju senāka ir satīru drāma. Dramaturģijas rašanās tiek saistīta ar dieva Dionīsa kultu un svētkiem un tajos izpildītajām kora dziesmām, kurās kādā brīdī ticis ieviests dialogs. Tiesa, nav zināms, kādā veidā īsti no šādas kulta prakses izveidojās teātra tradīcija. Katrā ziņā teātris Senajā Grieķijā bija ļoti populārs; to uzturēja turīgie pilsoņi. Teātra izrādes notika brīvā dabā Dionīsijos īpašu traģēdiju sacensību laikā.
No simtiem lugu, kas tika sarakstītas un uzvestas, pilnībā saglabājušās tikai trīs autoru darbi. Pirmais no tiem ir Aishils (dzimis 525.g. p.m.ē.), kurš uzrakstījis ap 70-90 lugu, no kurām saglabājušās tikai septiņas; slavenākās – "Saistītais Prometejs", "Lūdzējas", Orestejas triloģija. Laika posmā no 484. līdz 468.g. p.m.ē. traģēdiju sacensībās parasti uzvarēja tieši Aishils. Sākot ar 468.g. par publikas favorītu kļuva Sofokls (aptuveni 497.-406.g. p.m.ē.), kurš šajās sacensībās uzvarēja vairāk nekā 20 reižu. Viņš sarakstījis aptuveni 123 lugas, no kurām arī saglabājušās tikai septiņas. Pazīstamākās no tām ir "Valdnieks Oidips", "Antigone", "Elektra" u.c. Trešais dramaturgs ir Eiripīds (aptuveni 480.-406.g. p.m.ē.). Viņš ir sarakstījis aptuveni 90 lugas, no kurām saglabājušās 18. Ja Sofokls, kurš tolaik tika uzskatīts par izcilāko dramaturgu, rakstīja par ideāliem varoņiem, tad Eiripīds, kurš tolaik bija mazāk populārs, bet vēlāk tika atzīts par izcilāko sengrieķu dramaturgu, rakstīja par vairāk reālistiskiem cilvēkiem. Aristotelis "Poētikā" šajā sakarā rakstījis: "Tā jau arī sacījis Sofokls, ka viņš attēlojot ļaudis tādus, kādiem tiem jābūt, bet Eiripids tādus, kādi tie īstenībā ir."[3] Pazīstamākie Eiripīda darbi ir "Mēdeja", "Alkestīda", "Trojieties", "Orests", "Elektra" u.c. lugas.
Tāpat kā traģēdija, arī komēdija attīstījās no Dionīsam veltītiem rituāliem, taču komēdijas izcelsme bija ļoti neskaidra jau Aristoteļa laikā.[4] Komēdija par oficiālu Dionīsa svētku sastāvdaļu kļuva 486.g. p.m.ē. No atiskā laikmeta pilnībā saglabājušās tikai 11 Aristofāna komēdijas, piemēram, "Mākoņi", "Varders", "Līsistrate", "Lapsenes", "Putni" u.c. Sengrieķu komēdijām bijusi raksturīga visai raupja komika. Tā, piemēram, "Mākoņos" Aristofāns izsmējis filozofu Sokrātu.
[izmainīt šo sadaļu] Atsauces
- ↑ Sengrieķu literatūras antoloģija. – Rīga: Zvaigzne, 1990. – 8.lpp.
- ↑ Kurke L. The strangeness of 'song culture': Archaic Greek poetry // Taplin O. (ed.) Literature in the Greek and Roman Worlds. – Oxford: Oxford University Press, 2000. – p. 64
- ↑ Aristotelis. Poētika. – Rīga: LVI, 1959. – 107.lpp.
- ↑ Skat. Aristotelis. Poētika. – 44.-45.lpp.
[izmainīt šo sadaļu] Literatūra
- Sengrieķu literatūras antoloģija. – Rīga: Zvaigzne, 1990. ISBN 5-405-00404-9
 Šis ar literatūru saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
