Parīzes Dievmātes katedrāle
Vikipēdijas raksts
Parīzes Dievmātes katedrāle (Notre Dame de Paris) ir ievērojams agrīnās gotikas arhitektūras paraugs. Parīzes Dievmātes katedrāli sāka celt 1163. gadā Francijā, Parīzē, karaļa Luija VII valdīšanas laikā. Katedrāli pabeidza celt 1345. gadā- veselus 200 gadus vēlāk, bet arī turpmākajos gados celtne tika papildināta ar jaunām detaļām un greznojumiem.
Fasāžu mākslinieciskajā izveidē liela loma ir skulpturālajam dekoram - statujām, ciļņiem, kas redzami ne vien frīzveida joslā, bet arī portālu timpanonos un starp portāliem. Plastiskajos rotājumos izmantotas ne vien cilvēka auguma formas, bet arī augu un ģeometriskais ornaments un fantastisku būtņu atveidi. Piemēram, ūdens notekas veidotas kā rīkles atpletuši pūķi, uz balustrādes tup akmens himēras. Parīzes Dievmātes katedrālē esot 8000 sēdvietu un 20 000 stāvvietu. Šis Parīzes lielākais dievnams vispilnīgāk atbilst viduslaiku priekšstatam par pasaules modeli. Parīzes Dievmātes katedrāle aprakstīta izcilā franču rakstnieka Viktora Igo (Victor Hugo) romānā Notre dame de Paris (1831. g.), tā zināma arī no latviešu komponista Zigmāra Liepiņa operas Parīzes Dievmātes katedrāle.
