Zemgales bīskapija
Vikipēdijas raksts
Zemgales bīskapija (Latīniski: episcopatus Semigallie vai Semigallorum) bija viena no Livonijas bīskapijām.
1218. gadā dibinātās Sēlijas bīskapijas sēdekli 1225. gadā pārceļ uz Mežotni un, ievērojot to, ka Diacēzes svarīgākā daļa atrodas Zemgalē līdz pat 1225. gadam Sēlijas bīskapu dēvēja par Zemgales bīskapu (episcopus Semigallie vai Semigallorum), lai gan kūrijas oficiāli lietotais tituls bija Sēlijas bīskaps (episcopus Seloniensis). 1226. gada 21. martā, saskaņā ar Rīgas bīskapa Alberta lēmumu, kas pieņemts saziņā ar pāvesta legātu Modenas Vilhelmu (Wilhelm von Modena), par Sēlijas bīskapijas likvidēšanu un Zemgales bīskapijas nodibināšanu, Sēlijas otrais bīskaps Lamberts atsakās no Sēlijas zemēm un titula par labu Rīgas apgabalam, pagaidām saglabājot Sēlijas ienākumus. Kā kompensāciju viņš bez Mežotnes saņem arī Zemgales rietumu zemes un Zemgales bīskapa titulu. Visai zīmīgi ir tas, ka netika noteiktas jaunās bīskapijas robežas, lai gan kā bīskapam Albertam, tā Modenas Vilhelmam bija pāvesta piešķirtas tiesības robežas noteikt. No tā redzams, ka bīskapijas radītāji vāji pārzinājuši Zemgales ģeogrāfiju un nezināja tās robežas. Rīgas bīskaps Nikolajs (Nikolaus von Nauen) 1231. gada 9. augustā veica Zemgales zemju pārdali, Mežotnes un Upmales teritoriju pievienojot Rīgas diacēzei, bet pārējo Zemgales daļu nododot Rīgai un ordenim, tādējādi, de facto likvidējot Zemgales bīskapiju. Pāvesta vicelegāts Alnas Balduīns (Balduin von Alna, bei Thuin), kura mērķos ietilpa jauniekaroto Livonijas zemju tieša pakļaušana pāvestam, panāk, ka 1232. janvārī pāvests Gregorijs IX personīgi viņu ieceļ par Zemgales bīskapu. (Ievērojot to, ka Alberts, ieceļot Lambertu par otro Sēlijas bīskapu, bija pārkāpis savas tiesības, kas paredzēja, ka viņa varā ir tikai pirmā bīskapa iecelšana, pāvests Gregorijs IX uzskatīja, ka Lamberta amatam nav likumīga pamata. Ieceļot par bīskapu Balduīnu tiek atcelti visi Lamberta rīkojumi.) Ar 1232. gada 3. februāra rakstu pāvests uzdeva Rīgas bīskapam, domkapitulam, ordenim un Rīgas pilsētai nodot Alnas Balduīnam iepriekšējā gadā pārdalītās Zemgales bīskapijas, kā arī Kursas zemes. 1232. gada 4. februārī Gregorijs IX attiecībā uz Zemgales zemēm izdod vēl papildus rakstu, paziņodams, ka pats iesvētījis Zemgales bīskapu un uzdodams atdot viņam Zemgali ar visu to, kas pie tās pieder. Mežotne kļūst par Zemgales prāvesta Heidenrika un kapitula mitekli. 1233. gada 20. aprīlī pāvests dod Mežotnes kapitulam sv. Augustīna un premonstriešu ordeņa satversmi. Pēc savas degradēšanas (atbrīvošanas no pāvesta legāta pienākumiem, kā arī visiem citiem amatiem, izņemot Zemgales bīskapa amatu) 1234. gada 9. febuārī, Alnas Balduīns 1236. gadā Zemgales diacēzi nodod atpakaļ pāvestam. 1237. gada septembra vidū pāvesta legāts Modenas Vilhelms izdarīja diacēžu limitāciju, t.i., noteica robežas Rīgas, Kurzemes un Zemgales diacēzēm. Rīgas diacēzei tika pievienotas jaunas zemes - jaunā robeža sākās pie bīskapa Kokneses pils, gāja taisnā līnijā uz Abavas izteku, t.i., uz Jaunpili, pa Abavu līdz Ventai un pa Ventu līdz jūrai, iekļaujot Rīgas diacēzē visas kuršu un zemgaļu zemes starp šo līniju un Rīgas jūras līci. Kursas diacēzē tika iekļautas visas zemes starp Nemunu un Ventu, kā arī tās zemes, kas atradās starp Abavu, Ventu un Zemgales robežu. Zemgales diacēzē iekļāva visas tās Zemgales zemes, kas atradās dienvidos no Kokneses Abavas līnijas, t.i. tās, kas bija palikušas pāri pēc Zemgales zemju pievienošanas Rīgas diacēzei, kā arī tās zemes, kas bija palikušas ārpus Kursas un atradās starp Nemunu un Daugavu, tādējādi Zemgales diacēzē tika iekļauta arī visai svarīga daļa no Lietuvas zemēm. Ar limitāciju Zemgales bīskapijas ienākumi tika samazināti tādā mērā, ka nevarēja vairs nodrošināt Zemgales prāvesta Heidenrika un kapitula locekļu iztiku un Zemgales bīskapija bija pārvērsta baznīcas provinci, kas vairs nebalstījās uz reāliem pamatiem. 1237. gadā Maincas virsbīskaps ar pāvesta piekrišanu par Zemgales bīskapu ieceļ Licelburgas Heinrihu (Heinrich von Lützelburg). Zemgales bīskaps turpmāk materiālā ziņā kļuva atkarīgs no Rīgas bīskapa Nikolaja. Taču reāli Heinrihs Livonijā kā Zemgales bīskaps nemaz neierodas. 1251. gada 3. februārī trīs pāvesta kūrijas kardinālbīskapu kolēģija izskatīja Zemgales bīskapijas jautājumu un nolēma, ka tā likvidējama un tās teritorija pievienojama Rīgas bīskapijai. Pamatojums šim lēmumam bija Zemgales diacēzes teritorijas samazinājums tādā apjomā, ka tā nespētu vairāk sevi uzturēt - bez teritorijām, ko Zemgales diacēze bija zaudējusi 1237. gada limitācijas rezultātā, 1250. gadā, iekarojot daļu Rietumzemgales, ordenis izmantojot imperatora Fridriha II 1245. gadā piešķirto pilnvaru, pārņēma savā virskundzībā 1/3 no jauniekarotajām zemēm. Pēdējo Zemgales bīskapu Licelburgas Heinrihu iecēla par Kurzemes bīskapu.
[izmainīt šo sadaļu] Informācijas avoti
- Zemgales bīskapija, Historia.lv
