Pāvilosta
Vikipēdijas raksts
|
|||
| Iedzīvotāji (2004) | 1271 | ||
| Citi nosaukumi | vācu - Paulshafen | ||
| Pilsēta | no 1991.g | ||
| Rajons | Liepājas rajons | ||
| Mājaslapa | www.pavilosta.lv | ||
Pāvilosta ir neliela ostas pilsētiņa Latvijas rietumos pie Sakas upes ietekas Baltijas jūrā 240 km attālumā no Rīgas (180 km taisnā līnijā), 54 km (40 km) uz ziemeļiem no Liepājas, 70 km (60 km) uz dienvidiem no Ventspils un 80 jūras jūdzes (apm. 150 km) uz austrumiem no Gotlandes salas. Pāvilostas koordinātes ir 56°53' N / 21°13' E.
[izmainīt šo sadaļu] Vēsture
1879. gada 16. maijā Upesmuižas barons Otto fon Lilienfelds (Otto Friedrich von Lilienfeld), vēloties izveidot ostu, Sakas upes grīvā svinīgā ceremonijā iemūrēja loču mājas pamatakmeni un tajā pašā dienā iesvētīšanas ceremonijā nākamā pilsēta tika nokristīta barona brāļa, Kurzemes gubernatora Pāvila fon Lilienfelda (Paul von Lilienfeld arī Павел Федерович Лилиенфелд) par Paulshafen jeb Pāvilostu.
Barons nākamās pilsētas teritorijā iznomā apbūves gabalus, taču viņa apbūves plāns sākumā īstenojas lēni. Desmit gadu laikā tiek uzbūvētas vien desmit mājas. Ostu izmanto tikai daži zvejnieki, trīs nelieli muižas burinieki un velkonis, kas ar Upesmuižas precēm apgādā Liepājas tirgu.
Pāvilostas attīstībai jaunu impulsu deva Liepājas kara ostas būvniecības uzsākšana 1893. gadā. No Pāvilostas apkārtnes uz Liepāju pa jūru tika vesti būvniecībai nepieciešamie akmeņi. Sakas upes grīva tika pielāgota akmeņu pārkraušanai un Pāvilostā no tuvas un tālas apkārtnes ieradās ostas celtnieki, strādnieki, krāvēji, jūrnieki, namdari un tirgoņi. Kad akmeņi vairs netika transportēti, Pāvilostā jau bija attīstījusies kuģniecība, zvejniecība, tirdzniecība un kuģubūve.
Līdz Pirmajam pasaules karam Pāvilostā pastāvēja trīs kuģubūvētavas, kurās būvēja nelielus buru kuģus - vienmastu "malkas jančus", kā arī divmastu gafelšonerus tālākiem reisiem. Šajā laikā Pāvilostā tika uzbūvēti 15 kuģi. Pēc kara kuģu būvniecība vairs netika atjaunota.
Pasaules kara laikā Pāvilostas motorlaivas un kuģi tika gan nogremdēti, gan pārdoti, gan konfiscēti. Pēc kara Pāvilostā no 26 motorlaivām bija palikušas tikai 2, no 26 buriniekiem - 4. Ostas tirdzniecība apsīka. Par ostas galvenajiem izmantotājiem un ciemata ekonomisko pamatu kļuva zvejnieki, kuru lomus uzpircēji un 1930. gadā dibinātais zvejnieku kooperatīvs pārdeva Aizputē, Skrundā un Saldū.
1940. gadā, sākoties padomju okupācijai, zvejnieki piespiedu kārtā tika apvienoti artelī, kuram 1947. gadā tika dots nosaukums "Dzintarjūra". 1944./1945. gadā, vairoties no atkārtotas padomju varas, vairāki zvejnieki, līdzi ņemot ģimenes un draugus, motorlaivās aizbēga uz Zviedriju. Līdz 1949. gadam, kad artelis iegādājās pirmos zvejas kuģus, Pāvilostā zvejoja ar motorlaivām.
1951. gadā artelis pārtapa par zvejnieku kolhozu (z/k) "Dzintarjūra", kas 1975. gadā tika pievienots Liepājas z/k "Boļševiks", kļūstot par tā Pāvilostas nodaļu. 70. gadu beigās - kolhoza ziedu laikos Pāvilostā ir ap 20 zvejas traleru. 1990. gadā z/k "Boļševiks" tika pārdēvēts par zvejnieku kopsaimniecību "Kursa", kuras Pāvilostas nodaļa 1994. gadā atdalījās, izveidojot a/s "Pāvilosta", kuras rīcībā šobrīd ir divi zvejas kuģi. Vairums, ar a/s "Pāvilosta" nesaistīti, zvejnieki šobrīd atkal zvejo ar motorlaivām.
Lai arī 1913. gadā Pāvilostai piešķīra sašaurinātas pilsētas pašvaldības tiesības un 1930. gadā Saeimas Pašvaldību komisija nobalsoja par pilsētas tiesību piešķiršanu Pāvilostai, līdz Otrajam pasaules karam Pāvilosta administratīvā izpratnē bija Sakas pagasta bieži apdzīvota vieta. 1945.-1949. gadā Pāvilosta bija ciems Sakas pagastā, 1950.-1951. gadā - ciems, 1952.-1961. gadā strādnieku ciemats, 1961.-1969. gads - pilsētciemats, 1970.-1991. gads - ciemats. Pilsētas tiesības Pāvilosta ieguva 1991. gada 28. novembrī.
