Baltu etnoģenēze
Vikipēdijas raksts
Baltu etnoģenēze
Kâ zinâms, balti nav ne Latvijas, ne Lietuvas pirmiedzîvotâji. Kad ap 8500. gadu p.m.ē. Latvijā ienāk pirmie iedzīvotāji, par viņiem nav zināms tikpat kā nekas, izņemot to, ka balti tie nav bijuši. Viņi ienākuši Latvijā vienlaikus divos apvidos - Dienvidkurzemē no Lietuvas un Lubānas ezera apvidū (tur atrasts visvairāk šī laikmeta apmetņu) no Baltkrievijas. Jādomā, ka viņi bijuši dažādu kultūru pārstāvji. Galvenokārt tie bijuši ziemeļbriežu mednieki, arī zvejnieki. Latvijā klimats šai laikā noteicis, ka iedzīvotāji izvietojušies gar ūdeņiem, jo pārējo Latvijas teritoriju klājuši necaurejami, purvaini meži.
Iespējams, balti ieradâs tagadējās Baltijas teritorijā ar trešo ieceļošanas vilni, iepludinot šeit tā saukto auklas keramikas kultūru, kuras dabiskās robežas rietumos veidoja Reina un austumos Volga. Pamatojoties uz vispāratzītu faktu, ka tieši šajā laikā notikusi indoeiropiešu valodu izplatīšanās Centrālajā un Austrumeiropā, tiek uzskatīts, ka šīs kultūras nesēji varēja būt indoeiropieši, turpretī jautājums, kur tieši atradies centrs, no kura šī kultūra izplatījusies pa Eiropu, aizvien paliek pētījumu objekts. Par šīs kultûras vislielākās izplatības periodu pieņemts uzskatīt neolīta beigu posmu (ap 2000. - 1800. g.p.m.ē.).
Kā apgalvo lietuviešu izcelsmes amerikāņu arheoloģe Marija Gimbutiene,
- pirmbaltu senču viena grupa virzījās cauri pašreizējās Ukrainas teritorijai, kamēr otra šķērsoja Poliju un apmetās Baltijas jūras piekrastē, sākot no Oderas rietumos līdz pat Somijas dienvidrietumu daļai ziemeļos;
- baltu sadalīšanās divās sākotnējās grupās būtu jāattiecina uz bronzas laikmetu; vēlāk no rietumbaltiem izveidojās kurši un prūši, bet no austrumbaltiem - lietuviešu, latviešu, sēļu, austrumgalindu un vēl citu cilšu senči.
- Arheoloģija nav atklâjusi nekādu kopīgu baltu-slāvu kultûru, tomēr Gimbutiene uzskata, ka šīs grupas sākotnēji ir cēlušās no kopīgām saknēm un pirms 2. gadu tūkstoša p.m.ē. tās abas esot bijušas piederīgas vienai kultūrai, savukārt ar somugru ciltīm, kas dzīvojušas ziemeļos un austrumos no baltu teritorijām, pastāvējuši ilgi un intensīvi sakari, par ko var spriest pēc lielā baltiskas cilmes aizguvumu skaita Baltijas somugru valodās.
Drošas ziņas par etnosiem, kas apdzīvojuši Baltijas teritoriju ir sākot no 9. - 12. gadsimta. Etnosu pašnosaukumi jeb etnonīmi tiek minēti senkrievu hronikâs Pagājušo laiku stāsts divos dažādos sarakstos. Secība, kādā tiek nosauktas baltu ciltis un Baltijas somi, liekas, norāda uz šo cilšu vai tautu iespējamo ģeogrāfisko izvietojumu:
- lietuvji, zemgaļi, kurši, norova, līvi;
- lietuvji, zemgaļi, kurši, latgaļi, līvi.
Pirmajā sarakstā, kas, iespējams, ir senākais, pieminēts etnonîms norova, kamēr otrajā sarakstā tā vietā tiek nosaukti latgaļi. Ar ko tas izskaidrojams, noteikt ir grūti, jo trūkst attiecīgas zinātniskās informācijas.
Pētījumi liecina, ka šie cilšu saraksti ir attiecināmi uz 9. gs. un 10. gs. pirmo pusi. Tādējādi var pieļaut domu, ka dažus gadsimtus pirms vācu krustnešu agresijas 12. un 13. gs. mijā Latvijas teritorijā ir notikusi gan cilšu pārvietošanās, gan izmaiņas dažādu etnosu apdzīvoto teritoriju robežās, un tā attiecîgajā laika periodā ir bijusi parasta parādība.
Tās etniskās robežas, kas Latvijas teritorijā iezīmētas pēc Indriķa hronikā sniegtajām ziņām, laika gaitā vairs būtiski nemainās. Par to liecina arī arheoloģiskie dati. Neilgi pirms vācu agresijas Latviju apdzīvoja vairākas baltu un somugru tautas, kurām bija sava zeme un robežas. Taču bija arī etniski jauktas teritorijas, kur dzîvoja dažādas cilmes etnosi. Tieši šajā laikā veidojās pamati mūsdienu kulturvēsturiskajiem apgabaliem, kas atšķirīgi ar savu etnisko tradīciju saturu.
Pēc P. U. Dini "Baltu valodas", R. Denisovas "Latviešu antropoloģija kultūrvēsturisko teritoriju atspulgā", M. Gimbutienes "Balti aizvēsturiskajos laikos"
