Aneksija

Vikipēdijas raksts

Aneksija (Lat. ad - pie un nexus pievienot) politiski tiesiskā izpratnē nozīmē kādas valsts vai tās teritorijas daļas pievienošanu citai valstij. Šis jēdziens starptautiskajos tiesību dokumentos ir cieši saistīts arī ar tādām kategorijām kā agresija, ekspansionisms, okupācija u.c. Piemēram, ANO hartā (pieņemta 1945.gada 26.jūnijā) agresijas nepieļaušana minēta kā viens no galvenajiem starptautisko attiecību principiem [1]. Savukārt Ceturtās Ženēvas konvencijas (GCIV) 47. pantā jēdziens aneksija saistīts ar jēdzienu okupācija. Proti, šis pants aizliedz okupācijas varai jebkādā veidā atņemt jebkādus labumus vai tiesības okupētajā vai (un) anektētajā teritorijā dzīvojošām personām. To nedrīkst darīt arī mainot okupētās vai anektētās teritorijas pārvaldes institūcijas[2].

Kā vienu no okupācijas un aneksijas piemēriem, lai gan tas attiecas uz periodu pirms augstāk minēto starptautisko tiesību dokumentu pieņemšanas, var minēt vardarbīgu PSRS agresiju pret Baltijas valstīm, tai skaitā arī Latviju, to okupāciju un aneksiju 1940. gadā [3], kā arī Besarābiju, Ziemeļu Bukovinu un daļu Rumānijas teritorijas. Tiesa, ne PSRS, ne arī tās mantiniece Krievija, Baltijas vardarbīgu okupāciju un aneksiju neatzina un neatzīst, lai gan ASV, Eiropas Savienība un citas rietumvalstis vairākkārt aicinājušas to darīt.

Par vēlāku piemēru var uzskatīt Izraēlas Jeruzālemes austrumu daļas, Rietumkrasta, Gazas joslas un Golānas augstienes aneksiju 1967. gadā Sešu dienu kara rezultātā. Austrumu Jeruzāleme tika pakļauta Rietumu Jeruzālemes pilsētas pārvaldei (inkorporēta). Taču arī Izraēla noraida austrumu Jeruzālemes pievienošanas traktēšanu kā aneksiju, lai gan aneksijas fakts šajā gadījumā ir starptautiski atzīts.