Ķikuļu Jēkabs

Vikipēdijas raksts

Ķikuļa Jēkabs (1740-1777) bija audējs, ievērojams hernhūtietis, dzīvojis netālu no Smiltenes Blomu kroņa muižas Ķikuļa mājās. Tēvs Mārcis un māte Anna. 1768. gadā Jēkabs apprecējies - sieva Ģedu ar kuru laulībā piedzimuši četri bērni: meitas Zuzanna un Liene, dēli Dāvids un Pēteris. Zemnieku nemieru laikā 1777. gada rudenī divi zemnieki - Žagatas Lauris un Bisnieka Pēteris - nokļuva Pēterburgā. Viņus apcietināja un sodīja, bet aizvestie iesniegumi ir saglabājušies, tie ir divi sūdzību raksti un divas dziesmas. Šos dokumentus rakstījis Jēkabs. Viena dziesma ir veltījums ķeizarienei, otra - “Viena Vidzemes cietumnieku bēdu dziesma, iekš lielām bēdām un bailēm šinī 1777.gadā taisīta”.

Ķikuļa Jēkabu apcietināja. Pratināšanas protokoli nav atrasti, bet pēc ģenerālgubernatora ziņojuma noprotams, ka Jēkabs savus biedrus nenodeva, atbildību par dziesmām un sūdzību rakstiem uzņēmās viens pats. Pēc kādas baznīcas grāmatas secināms, ka Jēkabs gājis bojā cietumā vai spaidu darbos. Šīs divas dziesmas ir pirmie līdz šim zināmie latviešu rakstītie laicīga satura dzejdarbi.

[izmainīt šo sadaļu] Citāti

"..Un solās mūsu kājas, rokas nocirst,

Ka mums būs mūsu tēva zemi aizmirst.

Dievs tiešām redzēs Vidzemītes bēdas

Un atspirgšanu dos tiem, kam sirds ēdās."

"..Par savu tēva zem’ un savām kājām,

Par saviem draugiem tuviem un par tāliem.."

"..Jo šinī kādā mūsu Vidzemītē

Bez bēdām nav neviena dvēselīte.

Mūszemes valdniek gauži dusmo,

Pār mūsu bēdu dienām viņi līksmo."