Stoisms
Vikipēdijas raksts
Stoisms ir filozofijas novirziens, kura aizsākumi saistītās ar Zēnonu no Kitijas, un kurš kļuva par populārāko filozofiju starp izglītoto Grieķu- Romiešu impērijas eliti. Šī filozofija māca paškontroli, gara spēku un distancēšanos no novērsošām emocijām (ko dažkārt interpretētē kā vienaldzību pret baudām vai sāpēm), kas dod cilvēkam iespēju kļūt par brīvu, nosvērtu un bezaizspriedumainu domātāju. Stoisms pirmkārt pievēršas indivīda garīgajai labklājībai. Tikums, saprāts un dabiskais likums ir pamata direktīvas. Stoiķi uzskatīja, ka iemācoties kontrolēt savas kaisles un emocijas var tikt pāri apkārtējās pasaules juceklim un atrast sevī mieru. Stoisms uzskata, ka kaisle izkropļo patiesību un ka tiekšanās pēc patiesības ir tikums. Ar stoismu asocējas tādi cilvēki kā Zēnons, Krispijs, Klemantīns, Cicerons (jāuzsver, kaut arī viņš dalījās daudzās morāles doktorīnās ar Stoismu, viņš nebija pats Stoiķis, bet eklektiķis), Marks Aurēlijs un Ekliptets. Stoiķu filozofijai parasti liek kontrastā Epikūrismam.
Satura rādītājs |
[izmainīt šo sadaļu] Stoisma vēsture
Stoisms parādījās Hellēnisma periodā Atēnās ap 301. g. p.m.ē., kuru iepazīstināja filozofs Zēnons no Kitijas. Viņš mācīja no slavenās stoa poikile (nokrāsotais lievenis) no kura tad arī viņa filozofija ieguva tās nosaukumu. Centrālais viņa mācībā bija tas, ka morāles likums ir tas pats, kas dabas likums. Sākotnējajā stadijā, Stoismu uzskatījā par kustību virzītu atpakaļ uz dabu, kura ir kritiska pret māņticību un dažādiem tabu. Filozofijas lauks aptvēra arī jatuājumus par sāpēm un nelaimēm, labajiem un sliktajiem notikums dzīvē, kā arī jautājumu par dzīvību un nāvi. Zēnons bieži izaicināja aizliegumus, tradīcijas un paraža. Pastāvēja doktorīna, kura lika uzsvaru uz mīlestību uz visām citām būtnēm. Viņa idejas attīstījās no Ciniķu idejām. Zēnona visietekmīgākais sekotājs bija Krispijs , kurš ir atbildīgs par Zēnona filozofijas attīstīšanu uz to, ko mēs tagad saucam par Stoismu. Stoiķi deva vienotu pasaules skatu, kurš sastāvēja no formālas loģikas, materealistiskās fizikas un naturalistiskās ētikas. No šiem Stoiķi uzsvēra ētiku kā svarīgāko no cilvēka zināšanām, kaut arī daudziem vēlākajiem filozofiem viņu loģikas teorijas pēcāk izrādījās interesantākas. Vēlākie Romas Stoiķi lika uzsvaru uz dzīvošanu harmonijā universā, pār kuru cilvēkam nav tiešas kontroles. Modernā filozofija, pretēji orģinālajam stoismam, bieži asocē stoismu ar nolemtību.
[izmainīt šo sadaļu] Stoisma ētika
Senie Stoiķi ir bieži pārprasti, jo viņu pagātnē izmantotie termini mūsdienās attiecās uz citiem jēdzieniem. Vārds stoisks mūsdienās nozīmē “bezemocionāls” vai “vienaldzība pret sāpēm”, jo Stoiķu ētika mācīja brīvību no kaislēm, sekojot saprātam. Tomēr Stoiķi necentās iznīdēt emocijas, bet vienīgi izvairīties no emocionālām problēmām attīstot tīru spriestspēju un iekšēju mieru caur rūpīgu loģikas, spriešanas un koncentrēšanās treniņu. Aizņemoties no ciniķiem, Stoisma ētikas pamatā ir, ka labais atrodas pašā dvēselē, gudrībā un paškontrolē. Stoiķu ētika uzsvēra likumu: “Seko, kurp ved saprāts.” Ideja bija kļūt brīvam no ciešanām caur apātiju (apatheia, Grieķiski:απαθεια), kur vārds apātija jāsaprot antīkajā nozīmē – “objektīvs” vai “tīrs spriedums”, nevis mūsdienu nozīmē “vienaldzīgs”. Stoiķu kaisles un apatijas jēdzieni ir anologi Budisma cēlajām patiesībām. Visās dzīvēs ir ciešanas (Dukka), ciešanas sakņojas kaislēs un velmēs (Samudaya), meditācija un tikums var atbrīvot cilvēku no ciešanām (Nirodha un Marga). Tie ir arī analogi hiduistu konceptiem “Bhavada Gita” rakstos, kuri uzsver pacelšanos pāri dualitātēm, tādiem kā bauda - sāpes, uzvara - zaudējums, lai paveiktu savu cilvēka pienākumu. Stoiķiem jēdziens saprāts nozīmēja ne tikai loģikas izmantošanu, bet ari dabas procesu jeb logos (universāls saprāts, kurš ir piemītošs visām lietām) saprašanu. Viņi uzskatīja, ka dzīvot saskaņā ar saprātu un tikumu nozīmē dzīvot harmonijā ar universa dievišķo kārtību, atdzīstot veselo saprātu un cilvēka pamata tikumus. Četri galvenie tikumi Stoisma filozofijā ir gudrība (sophia), drosme (andreia), taisnīgums (dikaiosyne) un paškontrole (sophrosyne) - klasifikācija aizgūta no Platona mācībām. Sekojot Sokrātam, Stoiķi uzskatīja, ka skumjas un ļaunums ir ignorances rezultāts. Ja kāds ir nelaimīgs, tad tas ir tāpēc, ka viņš ir aizmirsis to, kā daba patiesībā funkcionē. Tātad risinājums ļaunumam un skumjām ir katram savu spriedumu un uzvedību pārbaudīšana, lai noteiktu, kur viņi ir nomaldījušies no dabas universālā saprāta.
[izmainīt šo sadaļu] Garīgie treniņi
Stoiķu filozofija nebija tikai uzskatu un ētisku uzskatu kopums, bet tas bija dzīves stils, iesaistot nepārtrauktus treniņus (askesis). Treniņi iekļāva loģiku, Sokrāta dialogu un pašdialogu, nāves aptveršanu, uzmanības treniņu, lai paliktu esošajā mirklī, ikdienas problēmu un to risinājumu apdomāšanu un citas lietas. Filozofija stoiķiem ir aktīvs process ar nepārtrauktu treniņu un pašatgādināšanu.
[izmainīt šo sadaļu] Brālība
Stoisms īpaši ir iezīmīgs ar uzskatu, ka visi cilvēki ir viena universāla gara izpausme, un cilvēkiem vajadzētu dzīvot brālīgā mīlestībā, būdami gatavi palīdzēt viens otram. Ārējām atšķirībām, kā sociālajam stāvoklim vai bagātībai nav nekādas nozīmes savstarpējās attiecībās.
[izmainīt šo sadaļu] Stoiķi
[izmainīt šo sadaļu] Zēnons no Kitijas (333. – 264. g. p.m.ē.)
Iespējams bijis tirgotāja dēls, kā arī cinisma students. Līdz 42 gadu vecumam bijis tirgotājs, kad uzskāka Stoisma filozofijas skolu. Viņu raksturoja kā izmocītu personu, dzīvojošu atturīgu, askētisku dzīvi. Neviens no Zenona darbiem nav saglabājies, bet viņa mācības ir nodotas tālāk, ieskaitot viņa galveno uzskatu, ka mieru vislabāk var sasniegt kļūstot vienaldzīgam pret sāpēm un baudām. Viņš sludināja, ka cilvēks iekaro pasauli pats. Tikai apņemoties kontrolēt savas emocijas un fiziskās vēlmes, cilvēks var sevī attīstīt gudrību un spēju to pielietot.
[izmainīt šo sadaļu] Krispijs (280. - 207. g. p.m.ē.)
Krispijs bija Klemantīna skolnieks un pēcāk galvenais stoisma filozofijas turpinātājs. Viņš tiek godināts kā otrais stoisma dibinātājs, kurš aizsāka stoismu kā visietekmīgākās filozofijas kustību Grieķu un Romiešu pasaulē. Pēc bērnības viņš pārcēlās uz Atēnām, lai mācītos filozofiju pēc lielu mantotu īpašumu zaudēšanas. Krispijs daudz rakstīja (saka, ka viņš reti kad ir nodzīvojis dienu, neuzrakstot 500 līnijas teksta) un debatēja. Debatējot viņš bieži pieņēma abas jautājuma puses. No 700 viņa darbiem neviens nav izdzīvojis- tikai kā fragmenti citu autoru darbos. Stāstot, ka viņš ir devis vīnu savam ēzelim, un pēc tam nomiris no smiekliem, kad ēzelis mēģināja ēst vīģes, kaut arī šis stāsts ir šaubīgs. Krispijs uzskatīja tikumu par dvēseles vērtību, un ka tikums kopā ar dvēseli un ķermeni ir saistīti. Viņš mācīja, ka ir nepieciešama harmonija, lai visi trīs eksistētu veselīgā stāvoklī. Viņš arī uzstāja, ka dižciltīgums nav iedzimstošs un ka tas ir jāsasniedz demonstrējot tikumīgu dzīvi. Mums jātiecas pēc vērtībām, kas atšķir mūs no dzīvniekiem: paškontroles, zināšanām, drosmes un godīguma. Krispijs arī saskatīja ļaunuma nepieciešamību tā saistītā pretstata dēļ: labestības. “Nevarētu būt godīguma, ja nebūtu negodīguma; drosmes, ja nebūtu gļēvums; patiesība, ja nebūtu melu.”
[izmainīt šo sadaļu] Ekliptets (55. - 135. g.m.ē.)
Jaunību pavadīja kā vergs, tomēr arī kā vergs studēja stoisma filozofiju. Vēlāk viņš tika atbrīvots un dzīvoja diezgan grūtu dzīvi Romā. Ir zināms, ka viņš kļuva sakropļots. Atbilstoši Stoismam viņš dzīvoja dzīvi lielā vienkāršībā mācot. Vispirms viņš mācīja, ka jāapgūst patiesā lietu daba, kura ir nemainīga un patiesa visiem cilvēkiem, bez izņēmuma. “Lietu daba” iedalās divās kategorijās: lietas, kuras ir pakļautas mūsu gribai (prohairetic lietas) un lietas, kuras nav pakļautas mūsu gribai (aprohairetic lietas jeb adiaphora). Pirmajā kategorijā ietilpst mūsu vēlmes, impulsi, lēmumi u.c. Otrajā kategorijā ietilpst lietas, kā bagātība, slava, veselība u.c. Epiclepts iepazīstināja skolniekus ar jēdzieniem Prohairesis un Dihairesis. Mēs atšķiramies no dzīvniekiem ar savu Prhohairesis. Ekliptets mācīja, ka labais un ļaunais eksistē tikai mūsu Prohairesis un nekad ārējās jeb aprohairetic lietās.
[izmainīt šo sadaļu] Stoiķu citāti
Zēnons no Kitijas:
- “Seko, kurp saprāts ved”
- “Mums ir divas ausis un viena mute, tātad mums vajadzētu vairāk klausīties nekā teikt”.
Ekliptets:
- “Vispirms izlem, kas tu gribi būt. Tad dari, kas tev jādara.”
- “Brīvība tiek nodrošināta nevis piepildot vēlmes, bet iznīcinot tās no sevis.”
- “Kur ir labais? Gribā. Kur ir ļaunais? Gribā. Kur nav ne viena, ne otra? Lietās, kuras nav atkarīgas no gribas.”
- “Kurš tad ir neuzveicams? Tas, kuru netraucē neviena lieta, kura ir neatkarīga no gribas.”
- “Tas ir gudrs vīrs, kurš neskums par lietām, kuras viņam nav, bet priecājas par tām, kuras viņam ir.”
Marks Aurēlijs:
- “Nekas nenotiek ar vīru, kurš nav pēc dabas izveidots lai panestu.”
- “Ārējas lietas nevar aizskart dvēseli pat ne vismazākajā mērā”
