Fransisko de Surbarans
Vikipēdijas raksts
Fransisko de Surbarans (Francisco de Zurbarán, * 1598. gada 7. novembrī, † 1664. gada 27. augustā) bija baroka gleznotājs, viens no izcilākajiem spāņu zelta laikmeta gleznotājiem. Surbarans bija Velaskesa laikabiedrs; Velaskess pamatā pievērsās psiholoģiskajam portretam, savukārt Surbarans gleznoja reliģiski mistiskas ainas un klusās dabas. Viņa darbiem raksturīgs prasmīgs chiaroscuro tehnikas izmantojums; tajos apvienotas tālaika spāņu mākslai raksturīgās reālisma un misticisma tendences. Surbarana gleznas ir kompozicionāli vienkāršas un toņos atturīgas, taču izteiksmīgas. Starp nozīmīgākajiem Surbarana darbiem jāmin "Kristus krustā", "Agnus dei", "Sv. Bonaventuras lūgšana", "Klusā daba ar citroniem, apelsīnu grozu un rozi". Īpaši daudz Surbarans gleznojis svētos un garīdzniekus, tāpēc tiek uzskatīts par klasisku kontrreformācijas mākslinieku.
[izmainīt šo sadaļu] Dzīve
Fransisko de Surbarans dzimis 1598.gada 7. novembrī Fuentedekantosā (Badahosas provincē Ekstremadūrā) tirgotāja Luisa de Surbarana un Isabelas Markesas ģimenē. Savā dzimtajā pilsētā Surbarans apmeklēja Huana de Roelasa skolu, pēc kuras 1614. gadā sāka darboties Pedro Diasa de Vijanuevas darbnīcā Seviļā. Tur viņš iepazinās ar Alonso Kano (Alonso Cano) un, iespējams, arī ar Fransisko Pačeko (Francisco Pacheco) un viņa mācekļiem. Surbarana mācekļa laiks beidzās 1617. gadā, kad viņš apprecējās ar Mariju Paesu (María Páez). Vienīgā zināmā mākslinieka glezna no šī laika ir "Nevainīgā ieņemšana" (1616).
1617. gadā Surbarans pārcēlās uz Jerenu Ekstremadūrā, kur piedzima viņa trīs bērni – Marija, Huans un Isabela Paula. Pēc sievas nāves Surbarans 1625. gadā apprecējās ar Beatrisi de Moralesu (Beatriz de Morales), pārtikušu atraitni, kura bija 10 gadus vecāka par mākslinieku. Jau 1622. gadā Surbarans bija pazīstams gleznotājs un tika uzaicināts uzgleznot altārgleznu kādai savas dzimtās pilsētas baznīcai.
1626. gadā Surbarans notāra klātbūtnē noslēdza jaunu līgumu Karaliskā Sanpablo dominikāņu ordeņa sludinātāju biedrību: viņam astoņu mēnešu laikā bija jāuzglezno 21 glezna. 1627. gadā mākslinieks uzgleznoja savu slaveno darbu "Kristus krustā" un ar to ieguva tādu ievērību, ka Seviļas pilsētas padome 1629. gadā viņam izteica piedāvājumu apmesties Seviļā uz pastāvīgu dzīvi. Gleznā Kristus attēlots piesists vienkāršā koka krustā. Viņa baltais gurnauts uzgleznots, kā tas raksturīgi barokam, prasmīgi sakrokots un kopā ar saspringto ķermeni kontrastē ar melno fonu. Kristus sejā attēlotas nevis pēdējās ciešanas, bet gan pārpasaulīgs miers. Saskaņā ar Tridentas koncila lēmumu makslinieki tika mudināti radīt nevis krāšņas kompozīcijas, bet gan attēlot tikai Jēzu Kristu. Daudzi teologi turklāt uzskatīja, ka Kristus un Marijas ķermeņiem jābūt ideāliem. Surbarana darbos parādās abi šie principi.
1628. gadā Surbarans noslēdza līgumu ar Mūsu Žēlastības Dievmātes klosteri un kopā ar ģimeni un mācekļiem pārcēlās un Seviļu. Drīz pēc tam viņš uzgleznoja Sv. Serapiona, Žēlastības klostera mocekļa, attēlu.
Surbarans sevi nodēvēja par "Seviļas meistaru", tādējādi izraisīdams skaudību citos māksliniekos (piemēram, Alonso Kano). Surbarana darbus pasūtīja daudzas aristokrātu ģimenes un lielie klosteri.
1634. gadā mākslinieks devās uz Madridi. Uzturoties galvaspilsētā, viņš iepazinās ar Djego Velaskesu, kā arī itāliešu māksliniekiem, kas tobrīd uzturējās galmā, piemēram, Anhelo Nardi (Angelo Nardi) un Gido Reni (Guido Reni). Šajā laikā Surbarans atteicās no iemīļotā gaismēnu efekta.
Surbaranam tika piešķirts tituls "karaļa gleznotājs", un viņš atgriezās Jerenā, kur bez maksas uzgleznoja gleznu Mūsu Granadas Dievmātes baznīcai. 1639. gadā nomira gleznotāja otrā sieva Beatrise. Šajā gadā Surbarans uzgleznoja darbu "Kristus Emmausā" (Cristo en Emaús) un "Sv. Franciska ekstāze" (San Francisco en éxtasis). 1641. gadā viņš apprecējās ar Marianu de Kuadrosu (Mariana de Cuadros), kas drīz pēc tam nomira.
1643. gadā trimdā tika izsūtīts hercogs Olivaress, kurš līdz tam bija bijis Felipes IV favorīts. Olivaress bija aktīvi atbalstījis andalūziešu māksliniekus, un arī pati politiskā krīze, ko izraisīja viņa izsūtīšana, lika samazināties pasūtījumu skaitam. Surbarans tomēr tika tik augstu vērtēts, ka viņu šī krīze ietekmēja tikai nedaudz. 1644. gadā viņš apprecējās ar Leonoru de Torderu (Leonor de Tordera), zeltkaļa meitu. Surbaranam tobrīd bija 46 gadi un Leonorai tikai 28, taču viņiem bija seši bērni.
1647. gadā kāds Peru klosteris Surbaranam pasūtīja 38 gleznas, no kurām divdesmit četrās bija jāattēlo Jaunava Marija dabiskā izmērā. Dienvidamerikā Surbarans pārdeva arī dažus laicīga rakstura darbus, lai kompensētu pasūtījumu skaita samazināšanos Andalūzijā (no tās cieta arī Muriljo un Alonso Kano, kurš tādēļ devās uz Madridi). Buenosairesā Surbarans pārdeva 15 gleznas, kurās bija attēlota Marija, 15 karaļu un citu nozīmīgu personu portretus, 24 svēto un patriarhu attēlus (visus dabiskā izmērā) un 9 Holandes ainavas. Iespējams, Surbaranam palīdzēja viņa dēls Huans, kurš pazīstams kā kluso dabu meistars.
1650-to gadu sākumā Surbarans vēlreiz devās uz Madridi. Tur viņš sfumato tehnikā uzgleznoja darbus "Marijas pasludināšana" un "Kristus nes krustu". 1658. gadā Madridē atradās visi nozīmīgākie tālaika spāņu mākslinieki – Surbarans, Velaskess, Alonso Kano un Muriljo.
Fransisko de Surbarans nomira 1664. gada 27. augustā Madridē.
